ludza - par andriem un andrejiem

pirmais džeks, ar kuru es bučojos, bija andris. man bija gadi 13 vai 14. tas bija jaunbūvē, es biju sadzērusies lētu šampanieti. un pēc tam es ar viņu vairs nerunāju un netikos. viņš man zvanīja. bet man bija ļoti, ļoti vienalga. kāpēc dzīvē tās pirmās reizes nekad nav tādas, kā grāmatās raksta? kaut kādās pretīgās pažobelēs, tusiņos, vārtrūmēs. vē.

andreji ir bijuši veseli divi. viens ir mans maniaks. ar milzīgu klēpi rozēm. tas, par kuru draudzene teica - kā es gribētu, lai man kāds tādas uzdāvina. gribi? es teicu. saņem! un iegrūdu tās rozes viņai rokās.

otrs ir pilnīgs ņepoņatka. šobrīd man vēl nav viedoklis par viņu. jo nekas vēl nav beidzies. no otras puses - nekas nav arī sācies. a kā es varu zināt, vai es izdaru kļūdu vai nē, laizdama viņu garām? a? nu vot, es arī nezinu.

bet ja man jautātu, ar kuru no saviem bijušajiem/nebijušajiem es šobrīd gribētu būt kopā, es atbildētu, ka ne ar vienu. šajā dzīves posmā ne ar vienu. tad jau laikam nafig pūlēties kaut ko veidot ar kādu, par ko tev diezgan nospļauties jau šobrīd.