|
|
|
Jūlijs 10., 2006
10:57 - ajajajajaj :(
Reiz dzīvoja jauns, skaists karalis, pašos spēka gados. Taču dzīvoja viņš laikos, kad cilvēki vairs negribēja karaļus. Viņi paši gribēja pārvaldīt valsti un neatzina Dieva dotās autoritātes.
Jaunais karalis īsti nesaprata, kas viņam dzīvē jādara. Viņš izmēģināja spēku cīņas sportā un dažādos citos sporta veidos un drīz sasniedza meistarību. Taču kā viņam varēja līdzēt viņa spēks un prasme? Kāpēc viņš to attīstīja?
Kādu laiku viņš sevi centās attīstīt zinātnē. Vīrišķīgi viņš pacieta tās šauro domāšanu, dogmatismu un stindzinošo garīguma trūkumu. Lai kur viņš skatījās, visur redzēja kā izjūk dzīve, mirst jūtas, kā nicina un izsmej ideālus un cēlākās tieksmes pēc Dieva.
Kas viņam šai pasaulē atlika? Viņam taču vajadzēja atrast savu vietu, savu uzdevumu. Taču savās pārdomās viņš jutās bezpalīdzīgs. Tad viņš nolēma, ka dosies pasaulē un nesamierināsies, kamēr neatradīs atbildi.
Tā viņš ceļoja, kamēr nonāca pie tīras, gaišas upes. Viņš apstājās krastā, lai padzertos. Te pēkšņi viņš sadzirdēja balsi, kura žēli raudāja. „Kas šeit tik žēli raud, ka sirds vai lūzt?”- iesaucās jaunais karalis. „Es, upes tēvs”, - no dziļumiem atsaucās melodiska balss. „Manas bēdas ir lielas, tās ar katru dienu pieaug. Senos laikos mans ūdens bija labs, te bija daudz dažādu zivju. Vēži, moluski, - mana valstība bija bagāta. Katru gadu no tālienes atpeldēja laši, tad mēs visi svinējām svētkus, un ar mums reizē priecājās zvejnieki, jo tiem bija bagāts loms.
Taču reiz notika nelaime. Atnāca citi ļaudis un paņēma lašus uz savu laboratoriju. Mēs nezinām, ko viņi ar tiem izdarīja. Taču, kad izšķīlās mazās zivtiņas, tās auga trīs reizes ātrāk nekā agrāk. Tām pastāvīgi vajadzēja ēst. Pārējās zivis salīdzinājumā ar šīm bija vājākas, arī pārējie laši. Mani ūdeņi ir izmiruši. Neviens vairs sagaidot lašus nerīko svētkus. Tagad cilvēki šīm zivīm dod barību, bet pēc tam dumjos lašus zvejo centneriem. Bet mani pārējie bērni ir pazuduši”. Tā sūdzējās vecā upe.
Domīgs jaunais karalis devās tālāk. Gāja ilgi. Svilināja saule, bet vēl vairāk dega viņam sirds par to, ko bija dzirdējis un pārdzīvojis.
Viņš redzēja graudaugu laukus, kuri nespēja nobriest, jo bija pārsātināti ar minerālvielām. Viņš redzēja govju nožēlojamo stāvokli, kuras gāja bojā tādēļ, ka viņas baroja kā plēsoņas, lai iegūtu no tām vairāk piena. Aiz katras katastrofas, kuru viņš redzēja, stāvēja un uz viņu skatījās ļaunais gars, alkatīgi un slinki ļaunā vīpsnā atņirdzis zobus. Tam blakus vaibstījās otrs, mazāks, ar dzelteni pelēku, tumšu seju. „Peļņa un ieņēmums” – par viņiem runāja cilvēki. „Alkatība un nauda” – tā viņus sauca tie, kuriem pieder un kuri tiecas pēc varas, domādami iekarot visu pasauli.
Mūsu jaunais karalis, protams, bija varonis. Viņš zināja, ka ļaunos garus ar zobenu uzveikt nevar.
Katrs jautājums gaida atbildi. Karaļa vēlēšanās palīdzēt galu galā viņu noveda tālu kalnos pie veca vīra. No ilgās gaidīšanas viņš bija kļuvis tik pelēks kā akmens. „Beidzot tu esi atnācis”, - viņš ierunājās. „Es varu atbildēt uz trijiem taviem jautājumiem. Izvēlies”.
„Kas atbrīvos cilvēkus no alkatības?” - „Mēra sajūta”, - viņš atbildēja. „Viss ir daļa no vesela un visam ir savs mērs. Ziedēšanai un augšanai, novīšanai un briedumam, sapnim un nomodam, priekam un ciešanām – visam ir robežas. Neviens nespēj izvairīties no sava likteņa, jo dzīvība un nāve ir viens vesels”.
„Kas spēj uzveikt naudas varu?” – „Mīlestība”, - atbildēja vecais vīrs. „Naudai piemīt vara tikai pateicoties ilūzijai, ka tās var kļūt vairāk pašas par sevi. Taču tās vērtību nosaka tikai cilvēka darbs. Vienmēr, kad viens saņem naudu nestrādādams, citam jāstrādā, naudu nesaņemot. Vienīgais, kas var rasties pats no sevis un kļūt lielāks, ja vairāk no tā atdod, - tā ir mīlestība.”
„Gudrais cilvēk, saki man beidzot, kā var apturēt dabas bojāeju?”- „Uz šo jautājumu es nespēju dot tev tiešu atbildi. Tas ir liels noslēpums, kuru nedrīkst atklāt necienīgam. Atrodi sev draugus un paši meklējiet piecus gadus. Strādājiet saskaņā ar dabu un saskaņā ar mīlestību. Tad es atnākšu un pateikšu”.
Karalis pateicās vecajam vīram un darīja kā tas teicis. Un patiešām: viņš pakāpeniski atrada draugus; sākumā vienu, tad otru, pēc tam viņiem pievienojās arī sievietes.
Viņi centās no dabas mācīties tās harmoniju. Kad vecais vīrs pēc pieciem gadiem iznāca no sava kalna, viņš šķelmīgi pasmaidīja. Viņš zināja, ka jaunajam karalim viņa atbilde vairs nav vajadzīga. Viņš pats kopā ar draugiem jau bija to atradis. Pati dzīvība bija atbilde pret iznīcību. Tā plauka, jo ar mīlestību un sapratni tika saglabāta vispārējā harmonija.
Ap sirmo vīru, kad tas ienāca ziedošā pagalmā, kuru bija izveidojis jaunais karalis un viņa draugi, sapulcējās priecīgi cilvēki. Te bija jauna karaliste, kurā dzīve noritēja pretēji iznīcības likumiem, kurā nespēja iekļūt šīs pasaules varenie ar saviem ļaunajiem gariem. Tur, kur cilvēki rīkojas gudri un ar mīlestību, viņi laicīgajā rada mūžīgo.
http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=439
|
|
|
