Bet viņu es negribētu. Un viņu arī nē. Bet viņu, lūk, jā. Diez, kāpēc? Tāpēc, ka viņš mani negrib? Vai varbūt baltais zirgs?

Saullēkts pamalē un migla virs ezera, erotiski teiksmains kailums bez erotiska konteksta.

Tukšums pēc darīšanas, darīšanas un došanas, nav spēka, klusa iekšēja raudāšana pēc tās mazās, nepaprasītās un neiedotās klausīšanās algas (Marija un Marta, kura ir labākā daļa?), cilvēki, daudz, katrs sevī un tomēr it kā (it kā?) satiekami, bet tik ļoti apnikuši vārdi, ak, pieglausties un uzlikt galvu kādam uz pleca - bet ko viņi padomās, viņi noteikti kaut ko padomās un kaut ko gribēs. Un tad jau viņi ir prom, un man vairs nevajag, un varbūt pat labi, ka tā, citādi es kādu apēstu.

Lai kaut ko nodziedu. Tā skaisti. Tas ļoti glaimo, tiešām, un es jūtu kaut ko, ar ko varu būt vērtīga. Un tad es klausos viņos, un tas ir vēl skaistāk.

Var jau būt ļoti vienkārši. Ļoti vienkārši, procesam ļauties. Tikai kādā brīdī sāk gribēties no viņa aiziet prom, pavisam, prom no visiem vējiem un enerģijām, un ugunīm, vienatnē paklusēt un kad nevar, mazliet jāmirst nost. Tik ļoti maz un tik ātri izsmeļams spēks, es joprojām nezinu, kur dabūt vairāk. Bet tie brīži ar vieglajiem soļiem un spārniem, tie ir tā vērti, tie ir vērti nespēka atslābuma.