Labi, ārā vēl nav iestājies rudens, bet vairs jau nav tālu, lai kā man arī to nepatiktu teikt. Šodien no rīta izgāju no mājas bez lietussarga (kurš nav pat mans, bet gan no bijušās kolēģes aizlienēts, kamēr pati dzīvoju bez tā), lai arī pa radio to vien teica, ka šodien būs lietus. Bet no rīta tas neattiecās uz mani. No rīta nebija ne vēsts par lietu.
Bet vakars atnāca un lietus arī. Labi vien, ka tagadējā kolēģe atstāja savu lietussargu - man bija savs sargs virs galvas ejot mājās. Labi, ka esmu kļuvusi par kārtīgu brunču meiteni - man vismaz apģērbs bija sausāks, nekā tas būtu bijis ar biksēm. Bet kājas tāpat līdz ceļiem bija izmirkušas. Un kurpītes arī. Vairākus brīžus apsvēru domu apžēloties par tām un vilkt tās nost, un doties basām kājām pa pamatīgajām peļķēm. Bet palika žēl arī pēdas, jo ārā tumšs, lielas peļķes un neredzi jau kurs liec kāju - uz gluda asfalta vai stiklu lauskās. Līdz mājām tās neizjuka, tagad mierīgi žāvējās.
Bet ielas ir tumšas. Nežēlīgi. Katru vakaru paliek aizvien tumšāks un man visvairāk kārojas pēc piesnigušām, baltām ielām, kad visu var saskatīt no košā baltuma. Bet līdz tam tik ilgi vēl jāgaida. Pilsēta taupa enerģiju. Bet uz kā rēķina? Uz tā, ka es iekāpšu kārtējā bedrē ielas vidū, kas nav aizbetonēta atkal naudas trūkuma dēļ. Vai kādā krūmā uz tām tumšajām ielām mani noskatīs kāds nenormālais, kurš arī to visu dara tikai naudas trūkuma dēļ vai atkal savu nenormālo fantāziju apmierināšanas dēļ. Vispār jāmeklē citas ielas būs, pa kurām nākt vēlos vakaros mājās. Un jāņem atkal pie rokas lukturītis, lai visiem iespīdinātu acīs, kā to man kā gājējam dara tās jaudīgās mašīnas.
Bet vakars atnāca un lietus arī. Labi vien, ka tagadējā kolēģe atstāja savu lietussargu - man bija savs sargs virs galvas ejot mājās. Labi, ka esmu kļuvusi par kārtīgu brunču meiteni - man vismaz apģērbs bija sausāks, nekā tas būtu bijis ar biksēm. Bet kājas tāpat līdz ceļiem bija izmirkušas. Un kurpītes arī. Vairākus brīžus apsvēru domu apžēloties par tām un vilkt tās nost, un doties basām kājām pa pamatīgajām peļķēm. Bet palika žēl arī pēdas, jo ārā tumšs, lielas peļķes un neredzi jau kurs liec kāju - uz gluda asfalta vai stiklu lauskās. Līdz mājām tās neizjuka, tagad mierīgi žāvējās.
Bet ielas ir tumšas. Nežēlīgi. Katru vakaru paliek aizvien tumšāks un man visvairāk kārojas pēc piesnigušām, baltām ielām, kad visu var saskatīt no košā baltuma. Bet līdz tam tik ilgi vēl jāgaida. Pilsēta taupa enerģiju. Bet uz kā rēķina? Uz tā, ka es iekāpšu kārtējā bedrē ielas vidū, kas nav aizbetonēta atkal naudas trūkuma dēļ. Vai kādā krūmā uz tām tumšajām ielām mani noskatīs kāds nenormālais, kurš arī to visu dara tikai naudas trūkuma dēļ vai atkal savu nenormālo fantāziju apmierināšanas dēļ. Vispār jāmeklē citas ielas būs, pa kurām nākt vēlos vakaros mājās. Un jāņem atkal pie rokas lukturītis, lai visiem iespīdinātu acīs, kā to man kā gājējam dara tās jaudīgās mašīnas.
Tava ideja!