I.Feldmanis
1941.gada jūlija sākumā, kad visa Latvijas teritorija nonāca nacistiskās Vācijas okupācijas varā, tās vēsturē iesākās jauns posms - ļoti sarežģītais un pretrunīgais “vācu laiks”, kas ilga gandrīz četrus gadus. Nacistu okupācija nomainīja tūkstošiem latviešu sāpīgi izjusto un pārdzīvoto pirmo padomju okupāciju, kuras rezultātā de facto tika iznīcināta Latvijas valsts, bet tūkstošiem tās iedzīvotāju pakļauti teroram un deportācijām. Ar vāciešiem tika saistītas lielas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, taču tās izrādījās nepamatotas. Nacistu plānos faktiski neietilpa suverēna Latvija, tie paredzēja Latvijas pakļaušanu un ģermanizēšanu. Tāpat kā Lietuva, Igaunija un Baltkrievija (tās lielākā daļa) arī Latvija kļuva par reihskomisariāta “ Ostland” (Austrumzeme) sastāvdaļu – ģenerālapgabalu.
“Vācu laiku” Latvijā raksturo reti komplicēta vispārējā situācija, dažāda un mainīga vietējo iedzīvotāju attieksme pret okupantiem, kuru ir visai grūti objektīvi un viennozīmīgi izvērtēt. Konceptuāli izsakoties, nacistiskās okupācijas posma izpratnes atslēga slēpjas līdzsvarotā pagātnes uztverē un vispusīgā notikumu kopsakara izvērtējumā. Nedrīkstam ignorēt arī Latvijā dzīvojošo tautu individuālo pieredzi un to vēsturisko atmiņu.
Ieskats historiogrāfijas attīstībā
“Vācu laiks” Latvijā ir aprakstīts un analizēts samērā daudzu vēsturnieku darbos. Līdz 1990. gadiem šo tēmu kaut cik nopietni varēja pētīt vienīgi Rietumu valstīs. Latvijā sarakstītie darbi bija izteikti politizēti un ideoloģizēti, kā arī fragmentāri, nepilnīgi un vienpusīgi. Tie saturēja padomju okupantu (Maskavas) skatījumu uz “vācu laiku” Latvijā. Kā trāpīgi norādījis latviešu vēsturnieks Heinrihs Strods, padomju laikā pētījumi bija pakļauti tikai “vienam mērķim – atmaskot vācu fašistiskos noziedzniekus un viņu līdzskrējējus, kuriem piepulcināja arī trimdas latviešu politiskās organizācijas un to vadītājus”. Spilgti šāda veida historiogrāfijas paraugi ir 1966. gadā izdotā grāmata “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” un 1986. gadā publicētais apkopojošais darbs ”Latvijas PSR vēsture”. Pēdējā no minētajiem darbiem, rakstot par situāciju Latvijā 1944.gada vasarā, piemēram, ir teikts:” Juzdami, ka tuvojās atmaksas stunda, okupanti izmisumā sāka izlaupīt un iznīcināt rūpniecības uzņēmumus, skolas, slimnīcas , sabiedriskās ēkas, dzīvojamās mājas. Viņiem piebalsoja latviešu buržuāziskie nacionālisti, mežonīgā naidā aicinādami ”atstāt komunistiem tikai pelnu kaudzes” ... Naids pret nežēlīgajiem iebrucējiem un viņu riebīgajiem “pašmāju” pakalpiņiem, cenšanās nosargāt savas zemes brīvību un neatkarību (sic!- I.F.) iedvesmoja latviešu tautas labākos dēlus un meitas uz svēto karu”.
Savukārt diezgan daudzos darbos, kurus pirmajos četros gadu desmitos pēc Otrā pasaules kara sarakstīja latviešu trimdas autori, ir novērojama tendence uzturēt spēkā vairākus mītus, kurus bija radījusi nacistu propaganda. Taču tā nebija vispārēja vai absolūti dominējoša parādība, drīzāk gan izņēmums vai specifiska nodeva, kas raksturo to autoru publikācijas, kuri nacistu okupācijas laikā tādā vai citādā veidā sadarbojās ar vāciešiem. Līdzās šāda satura un ievirzes sacerējumiem minētajā laika periodā tika publicēti arī nopietna rakstura pētījumi, kuru zinātniskā vērtība neizraisa šaubas. Te varētu minēt Arnolda Aizsilnieka pazīstamo grāmatu “Latvijas saimniecības vēsture 1914 –1945”, kurā ir plaša nodaļa par nacistu okupācijas posmu, kā arī daudzsējumu izdevumu “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”. Šā izdevuma sastādītāji pārstāv interesantu, lielā mērā pamatotu, bet reizē diskutablu viedokli par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu (turpmāk – Latviešu leģions): “ Latviešu leģions bija īpatnēja kaujas vienība: to veidoja svešas varas mobilizēti vīri, bet tie brīvprātīgi cīnījās tikai savas tautas labā. Un aiz tiem toreiz stāvēja visa latviešu tauta”.
Ar Latvijas, latviešu trimdas un arī vācu vēsturnieku pūlēm 1990. gados tika panākts jūtams progress vācu okupācijas laika izpētē. Sagatavoti un izdoti tika vairāki dokumentu krājumi, kas ievērojami paplašināja avotu bāzi un deva iespēju vēsturniekiem sniegt objektīvāku, no agrākajām deformācijām brīvāku vēstures ainu. Sarakstītas un publicētas tika arī vairākas monogrāfijas, kurās vispusīgi un diezgan prasmīgi analizētas nacistu okupācijas politikas raksturīgākās izpausmes Latvijā. Dažādos periodiskajos izdevumos ievietots simtiem rakstu, kuru vidū minami Kārļa Kangera pētījumi, kas izceļas ar izteikti profesionālu pieeju un ir labi pamatoti avotos. Viņa rīcībā ir ļoti plašs arhīvu materiāls, kas ļauj argumentēti aplūkot daudzus jautājumus. K.Kangeris labi pārzina gandrīz visas okupācijas laika galvenās problēmas. Īpaši nozīmīgs ir viņā ieguldījums Latvijas iedzīvotāju likteņgaitu skaidrošanā Otrā pasaules kara rezultātā. K.Kangeris norāda, ka “divu okupāciju rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no gandrīz 2 milj. 1940. gada vidū uz 1,5 milj.1945. gada vidū”.
No monogrāfiska rakstura darbiem atzīmējama 1992. gadā iznākusī latviešu trimdas vēsturnieka Haralda Biezā grāmata “Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis”, kas nostiprināja trimdas historiogrāfijā kritisku un negatīvu attieksmi pret Latviešu leģiona pastāvēšanu Otrajā pasaules karā. Pretēji ilgus gadus dominējošajam viedoklim, ka leģions bija nepieciešams, lai varētu cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu (piemēram, Artūrs Silgailis ), H.Biezais tā organizēšanu uztvēra kā latviešu tautas traģēdiju. Viņš norādīja uz to, ka leģions bija radies noziedzīgā veidā, pārkāpjot starptautiskās tiesības. Pēc viņa domām, par to atbildīgi ir vācieši kā okupācijas varas nesēji, bet “līdzatbildīgi ir arī visi okupācijas laika latviešu brīvprātīgie politiskie darbinieki”. Viņa skatījumā latviešu leģionāru piederība SS karaspēkam bija smags pazemojums un šķērslis attiecībām ar citām tautām.
Pāris gadus vēlāk Latvijā tika publicēts Heinriha Stroda darbs “Zem melnbrūnā zobena”, kurā iztirzātas vairākas svarīgas “vācu laika” problēmas. Lai gan šī grāmata it kā iezīmē pozitīvu virzību kara norišu skaidrošanā, progress izpētē ir minimāls, pat mānīgs un reizē ļoti nosacīts. Vairāki recenzenti par darba galveno trūkumu uzskata autora pārstāvēto vēstures izpratnes koncepciju. Tā, piemēram, vācu vēsturnieks Ernsts Bencs pārmet H.Strodam, ka viņš, pretēji Eiropas jaunākajā historiogrāfijā valdošajām nostādnēm, vācu “Drang nach Osten” (dziņa uz austrumiem) uztver kā izteikti reālpolitisku parādību (nevis trāpīgu lozungu vai devīzi), kura iesākās viduslaikos, bet kulmināciju sasniedza nacismā. Visai vienkāršoti un panaivi E.Bencam šķiet daži autora galvenie secinājumi. Īpaši recenzentu mulsina H.Stroda atziņa, ka nacistu Austrumu ģenerālplāns ( Generalplan”Ost”) bija “ Vācijas impēriskās politikas turpinājums Latvijā”, kuras “pamatsastāvdaļas izpaudušās Vācijas “Drang nach Osten” politikā gadsimtiem ilgi”, kā arī viņa apgalvojums, ka Austrumu ģenerālplāns un “Baltijas telpas izkārtošanas plāni bija vecie Vācijas impēriskie kundzības plāni Baltijā, tikai koriģēti no nacistiskās rasu politikas viedokļa.”
Latvijas Vēsturnieku komisija, kura tika izveidota 1998.gada rudenī, ievadīja jaunu situāciju Latvijas vēstures zinātnē un historiogrāfijā. Jūtami tika aktivizēts un veicināts pētnieciskais darbs par “vācu laika” nozīmīgākajām problēmām. Pakāpeniski pat iezīmējās īsts pētniecības bums: izpētes procesā iesaistījās daudzi Latvijas un citu valstu vēsturnieki, Latvijas Universitātē par kara laika tematiku tiek izstrādātas veselas sešas doktora disertācijas. Pēdējo astoņu gadu laikā notikušas vairākas nozīmīgas starptautiskas zinātniskas konferences, publicēti divdesmit rakstu sējumi, iznākušas apkopojoša rakstura grāmatas, kuras ietver apjomīgas nodaļas par “vācu laiku” , kā arī atsevišķas monogrāfijas vai apceres un fotoalbūmi.
Pamatojoties uz plašu avotu klāstu, jaunākajos pētījumos latviešu vēsturnieki (ar retiem izņēmumiem) mēģina maksimāli objektīvi atspoguļot savas tautas likteņgaitas Otrā pasaules kara gados. Viņi turpina aktīvi meklēt risinājumus strīdīgiem un vēl neatrisinātiem jautājumiem, kuri izvirzījušās pētniecības procesā. Taču tādu joprojām netrūkst. Pravietisks ir izrādījies H.Biezā paredzējums: ”Vācu okupācijas laika problēmu ir tik daudz un tās ir tik sarežģītas, ka vienmēr izraisīs latviešu vēturnieku interesi”.
Pētniecības problēmu fiksēšana, atbilžu meklēšana, centieni labāk izprast ne visās niansēs pietiekami skaidri apzinātās norises ir svarīgs priekšnosacījums, lai pilnveidotu izpētes gaitā izkristalizējušos, daudzu vēsturnieku atzīto konceptuālo pieeju nacistu okupācijas posma izvērtēšanā, kas tieši sasaucas ar nostādni par divām ļaunuma paradigmām (komunisms un nacisms) – pretēji Latvijas iedzīvotāju cerībām pēc briesmīgajiem pārdzīvojumiem pirmajā padomju okupācijas gadā vācu okupācijas vara sāka īstenot tikpat nepieņemamu un ne mazāk cietsirdīgu politiku. Nacisti nepieļāva valstiskās neatkarības atjaunošanu, izvērsa briesmīgu teroru pret Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem un čigāniem. Vācu represijas skāra arī komunistus un padomju aktīvistus, kā arī nacionālās pretošanās grupu dalībniekus.
Interregnum
Ļoti aktuāla pētniecības problēma, kura joprojām nav tā īsti līdz galam atrisināta, saistās ar varas maiņas norisi Latvijas teritorijā 1941.gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Vienkāršiem vārdiem sakot, vēsturniekiem precīzi jānosaka laiks, kad vācieši sāka pārvaldīt to vai citu Latvijas teritorijas daļu, un kādos apmēros pēc padomju karaspēka aizbēgšanas pastāvēja varas vakuuma ( t.s. interregnum) periods. Agrākajā vēstures literatūrā par šo jautājumu ir sastopami pretrunīgi un krasi atšķirīgi viedokļi. Atsevišķi autori izvirzīja maz pārbaudītu un apšaubāmu apgalvojumu, ka “īstas vācu okupācijas, vismaz sākumā nebija un latvieši pašierosmē darbojās (dienas, nedēļas, pat mēnešus) bez vācu kontroles un pavēlēm”. Latviešiem tika pārmests arī tas, ka tā saucamie pašaizsardzībnieki “bez vācu klātbūtnes un ziņas šāva ebrejus”. Otru pusi pārstāvēja vēsturnieki, kas uzskatīja, ka vācieši pilnībā kontrolēja situāciju jau no paša sākuma un nav pamata runāt par ieilgušu interregnum periodu.
Pēdējos sešos septiņos gados publicētajos vēsturnieku darbos nopietni tiek risināts jautājums par bezvaras stāvokļa izpratni, tā definīciju un hronoloģiskajām robežām. Vispieņemamāko un visargumentētāko variantu piedāvā Latvijas vēsturnieks Juris Pavlovičs. Viņa skatījumā bezvaras periods ir “ posms starp vienas noteiktu teritoriju aptverošas pavēļu vertikāles izzušanu un tās atjaunošanu analoģiskā vai līdzvērtīgi efektīvā formā”. Viņš norāda, ka Latvijā, tai pakāpeniski nokļūstot vācu karaspēka kontrolē, pavēļu vertikāle tika atjaunota no apakšas, vispirms pagastu, pēc tam apriņķu un tikai tad nacionālajā mērogā. Apriņķos bezvaras stāvoklis ildzis 2-7 dienas, bet visu apriņķu iesaistīšanai vienotā pavēļu vertikālē bijušas vajadzīgas aptuveni divas nedēļas.
Pazīstamais holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis ir citos ieskatos. Viņš bezvaras periodu uztver samērā vienkāršoti – kā laika sprīdi starp pēdējo sarkanarmiešu (vecā okupanta) aizbēgšanu un pirmo vērmahta karavīru (jaunā okupanta) ierašanos. Šādi izprotot varas maiņu, iznāk, ka atsevišķās Latvijas pilsētās tā ilga tikai dažas stundas, nevis dienas. Vienā no saviem jaunākajiem rakstiem A.Ezergailis norāda, ka Bauskā “” interregnums”(28.jūlijā.- I.F.) bija ne vairāk kā 30 minūšu garš”, bet dažās Ziemeļkurzemes un Vidzemes pilsētās laika posms starp krievu atkāpšanos un vāciešu ienākšanu varēja būt diena vai divas.
Vienlaikus A.Ezergailis mēģina fiksēt arī to, kad jaunie okupanti sāka reāli kontrolēt situāciju, bet iedzīvotāji pakļauties viņu pavēlēm. Viņš, piemēram, atzīmē, ka ”1.jūlijā Bauskā noteikšanu pārņēma vācu kara komandantūra I(V) 859”. Viņam ir pilnīga taisnība, vispārinot, ka faktiski arī visā Latvijā “vācu okupācija no militārā un kontroles viedokļa nedeva pamatiedzīvotājiem iespēju rīkoties bez vāciešiem”. Viņš noraida iespēju, ka Latvijas pilsētās, kur pastāvēja neilgs bezvaras periods, būtu bez vāciešu ziņas šauti ebreji vai komunisti: “šaušanas Latvijas mazpilsētās iesākās apmēram trīs četras nedēļas pēc vāciešu ienākšanas”.
Pēdējos gados ir parādījušies vairāki darbi, kuros aplūkota nacionālo partizāņu darbība dažādos Latvijas rajonos, kura norisinājās padomju okupācijas pēdējās dienās un interregnum posmā. Gandrīz vai visi autori uzskata, ka bruņotās cīņas grupas uz vietām lielākoties veidojās stihiski pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas, to dalībniekiem slēpjoties no padomju okupācijas represīvo iestāžu vajāšanām. Viņi ir vienisprātis, ka nacionālo partizāņu darbības galvenie mērķi bija Latvijas neatkarības atjaunošana un tautas glābšana no 14. jūnija deportācijai līdzīgu akciju atkārtošanās. Visai līdzīgi tiek vērtēti arī partizāņu cīņu rezultāti – palīdzēja vāciešiem ātrāk izdzīt Sarkanās armijas daļas no Latvijas, vairākos gadījumos nepieļāva tām izrēķināties ar mierīgajiem iedzīvotājiem un nodarīt tīšus postījumus. Lielāka vai mazāka nevienprātība ir vērojama vienīgi uzskatos par partizāņu cīņas vērienu un metodēm. Piemēram, A.Ezergailis raksta, ka “kopējais bruņoto vienību skaits nevarēja būt vairāk par 20 visā Latvijas teritorijā”, bet turpretī H.Strods norāda, ka partizāņu kustība bija plaša, tā aptvēra katru ceturto pagastu ( respektīvi129 pagastus.- I.F.) un tajā iekļāvās no 6000 līdz 8500 vīru. Viņš iesaka šo kustību saukt “par tautas sacelšanos pret komunistu okupāciju”.
Vēstures literatūrā ir izvirzījies arī jautājums, vai no nacionālo partizāņu grupām 1941.gada jūlija sākumā, kad vāciešiem okupējot visu Latvijas teritoriju, tās tika izformētas un atbruņotas, spontāni izauga tā dēvētās pašaizsardzības vienības. A.Ezergailis aizstāv viedokli, ka “pašaizsardzības bija vāciešu izplānots un noorganizēts pasākums”. Vairāki citi autori savos spriedumos nav gluži tik kategoriski. Piemēram, Elmārs Pelkaus norāda, ka vairākas pašaizsardzības grupas pašdarbīgā ceļā izveidoja paši partizāņi.
Attieksme un noskaņojums pret vāciešiem
Rakstot par karadarbību Latvijas teritorijā 1941.gada jūnija beigās un jūlija sākumā, vēsturnieki visai bieži lielu uzmanību velta latviešu noskaņojumam un viņu attieksmei pret vācu karavīriem. Parasti tiek norādīts, ka baigais gads, padomju represijas radīja latviešos nospiestību, nolemtības sajūtu un tādu naidu pret krievu okupantiem, ka daudzi “mūžsenos ienaidniekus” vāciešus tagad uztvēra un sveica kā atbrīvotājus. Cilvēki jutās kā izglābušies no nāves, atguva dzīvot prieku, pašcieņu un cerības. Viņiem likās, ka pēc gada “prombūtnes” Latvija ir no jauna atgriezusies Eiropā.
Lai pamatotu savus vērtējumus, autori atsaucas uz vācu izcelsmes dokumentiem, ilustrācijai izmanto arī atmiņas, preses materiālus un aculiecinieku stāstījumus. Ļoti spilgta liecība par tā laika noskaņojumu, piemēram, ir atrodama vienā no pazīstamā latviešu rakstnieka Zigmunda Skujiņa darbiem: “ Pa Rīgas centru bezbēdīgā vaļībā pastaigājās kopti ļaudis – eleganti vācu karakungi, ordeņoti, gredzenoti, ar briežādas cimdiem saujā. Braši drasēja mūsu nacionālās armijas virsnieki un instruktori. Tāpat privātie kungi bija iznesīgi, par dāmām nemaz nerunājot. Raudzījos apkārt, un mani mundrināja agrāk nepazīta labsajūta. Starp drupām un gruvekļiem sēdēja mākslinieki armijas drēbēs – viens akvarelēja, otrs gleznoja eļļā, trešais ņirbināja ogli. Ak kā šie pašapzinīgie eiropieši atšķīrās no satramdītajiem, noklūbējušiem bara ļaudīm, kas nule kā Rīgu bija atstājuši! Ienācis kafejnīcā, vācu virsnieks nevērīgā elegancē pasvieda garderobistam ne vien cepuri, bet arī smago vidusjostu ar makstī ieslēpto šaujamrīku. Viņi smēķēja smaržīgas cigaretes, parkā uz soliņiem lasīja bilžainus žurnālus, pirka ziedus”.
Kaut gan no sākuma “pēc boļševiku terora gada vācu valdīšana likās kā sapņu saldums un gaismas atgriešanās”, sajūsma par vāciešiem neturpinājās pārāk ilgi. Latvijas iedzīvotāju noskaņojums visai strauji mainījās, jo atbrīvošanas un neatkarības vietā vācieši atnesa jaunu brutālu okupāciju, kuru raksturoja represijas un nepieņemama ekonomiskā un sociālā politika. Ilūzijām gaistot, latviešu sabiedrību pārņēma dziļa vilšanās. Īsts lūzuma moments iestājās 1941.gada rudenī. Kā liecina vairāki vācu izcelsmes dokumenti, tieši šajā laikā nacisti atsāka pielietot starpkaru periodā aprobētu metodi. Viņi nemitīgi slavēja igauņus, kuri tik tiešām daudz ilgāk saglabāja pozitīvu noskaņojumu pret vāciešiem, regulāri pretnostatot viņus latviešiem un lietuviešiem kā paraugu.
Laikam ritot, latvieši arvien stingrāk pārliecinājās, ka vienu ļaunumu aizstājis cits ļaunums. Latvijas vēsturnieks Uldis Neiburgs, kas pēta latviešu sabiedrības nostāju pret Rietumu (ASV, Lielbritānija) sabiedrotajiem, nonācis pie secinājuma, ka kara laikā (nenorādot gan, sākot ar kuru gadu) noskaņojumu Latvijas sabiedrībā var raksturot ar “bailēm no krieviem un naidu pret vāciešiem”. Viņš ir arī pārliecināts, ka vācu okupācijas varai neizdevās būtiski ietekmēt starpkaru posmā Latvijas iedzīvotājos nostiprinājušās simpātijas pret Rietumvalstīm.
Ņemot vērā latviešu izcelsmes zviedru autora Leonīda Siliņa ieteikumu, vairākos pēdējos gados publicētajos darbos latviešu tautas noskaņojumu kara laikā mēģināts arvien noteiktāk pētīt divu paradigmu – “cerības” un “vilšanās” – kontekstā. Šī pieeja ir vēsturiski pareiza un racionāla, tās konsekventa pielietošana garantē labus izpētes rezultātus. Taču pašlaik par to vēl ir stipri paagri runāt, jo latviešu mainīgā attieksme pret vācu okupācijas varu faktiski nav vēl kļuvusi par patstāvīgu un nopietnu izpētes problēmu. Daudziem autoriem tā ir tikai blakus tēma, interesanta epizode, nepieciešama ilustrācija tā laika situācijai.
Latviešu tautas noskaņojums kara gados ir ļoti svarīgs un neatņemams attiecīgā vēstures posma kopainas izpratnes elements. Vispusīgas un adekvātas zināšanas par šo jautājumu ir svarīgs priekšnoteikums, lai pietiekami augstā izpētes līmenī varētu risināt tādas problēmas kā kolaborācija un pretošanās kustība. Šo saistību labi ir uztvēris un fiksējis amerikāņu vēsturnieks Roberts Vaits. Vienā no saviem rakstiem, uzskaitot dažus no vācu okupācijas varas pirmajiem pasākumiem, viņš norāda: “Smagi latviešu nacionālās jūtas aizskāra ielu pārdēvēšana, vācu valodas izvirzīšana pirmajā vietā, 18. novembra svinēšanas aizliegums, Latvijas iekļaušana okupēto padomju teritoriju veidojumā ar nosaukumu “ Ostlande”. Tas viss kopā jau drīzumā izraisīja pirmās neapmierinātības izpausmes, pretvācisku un antinacistisku noskaņojumu un darbību. Sevišķi strauji opozīcija pieauga 1942. un 1943.gadā. Pirmkārt, neapmierinātība tika pausta atsevišķu cilvēku izteikumos publiskās vietās, uzrakstos vai pašdarinātos uzsaukumos. Otrkārt, latviešu patrioti Rīgā un citur sāka izdot regulārus izdevumus, kas tika izplatīti pa pastu vai no rokas rokā. Treškārt, radās jaunatnes grupas, kas aicināja atjaunot Latvijas neatkarību un atbrīvot zemi no nacistu okupantiem”.
Svarīgs ir arī aplūkojamās problēmas politiskais aspekts. Padziļināti pētījumi par latviešu tautas noskaņojumu dotu iespēju sniegt visās cēloņsakarībās un norisēs tik vienotu, loģisku un neapstrīdamu vēstures kopainu, kas varētu pārliecināt arī Baltijas savdabīgo situāciju nepārzinošos ārzemju lasītājus. Kā norāda pazīstamais britu? vēsturnieks Normans Deiviss, Rietumos joprojām grūti aptvert to, ka no Rīgas, Tallinas vai Viļņas skatu punkta raugoties, nacistu ienākšana tika uztverta kā atbrīvošana no padomju tirānijas.
Okupācijas politikas ievirze
Sākot aplūkot nacistiskās Vācijas okupācijas politiku Latvijā un citās Baltijas zemēs, vēsturnieki parasti cenšas noskaidrot, kā tā formējās, kurām Berlīnes institūcijām šajā procesā bija galvenā un kurām pakārtota loma, un kā to ietekmēja saspīlētās attiecības, kādas valdīja starp dažādajiem “trešā reiha” resoriem? Atbildes lielākoties ir samērā viennozīmīgas. Historiogrāfijā valda uzskats, ka nacistu šefideologa Alfrēda Rozenberga vadītā Okupēto austrumu apgabalu ministrija (tās pakļautībā atradās reihskomisariāti “Ostland” un “Ukraine”), kurai vajadzēja rūpēties par “jaunās kārtības” veidošanu austrumos un organizēt okupēto teritoriju pārvaldīšanu un ekspluatāciju, nespēja nodrošināt okupācijas politikas vienotību, ne arī izšķirīgi noteikt tās galveno saturu un ievirzi. A.Rozenbergam deleģētā vara nebija pilnīga un neaptvēra vairākas svarīgas jomas. Saimnieciskā vara austrumu apgabalos, piemēram, atradās vācu “saimniecības diktatora”, “superministra” reihsmaršala Hermaņa Gēringa, bet policejiskā vara – SS reihsfīrera un vācu policijas šefa Heinriha Himlera rokās. Pakāpeniski arī vairāki citi nacistu vadītāji ( ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, ģenerālpilnvarotais darba spēka izmantošanas jautājumos Fricis Zaukels, propagandas ministrs Jozefs Gēbelss utt.) izkaroja sev tiesības pārzināt dažādas jomas okupētajos austrumu apgabalos, bet savukārt A.Rozenberga ierobežotās pilnvaras tika nemitīgi sašaurinātas. Viņam nebija īsta atbalsta pie fīrera Ādolfa Hitlera, un nepiemita tādas rakstura īpašības, kādas bija nepieciešamas politiķim, lai Vācijas toreizējā varas sistēmā sekmīgi darbotos un veiksmīgi konkurētu. Viņa sāncenši bija gan pārāki, gan izveicīgāki, un viegli panāca savu resoru rīcības brīvības tālāku paplašināšanu uz austrumu ministrijas rēķina. SS galvenās valdes šefam Gotlobam Bergeram pieder vārdi, ka A.Rozenberga resors kļuva par “izpārdošanas iestādi”, kura atvērta pašapkalpošanai. Kara pēdējos gados konkurējošo instanču un iestāžu vadītāji neuzskatīja vairs par vajadzīgu pat informēt okupēto austrumu apgabalu ministru par viņu vadīto resoru plānotajiem vai īstenotajiem pasākumiem austrumos. Beigu beigās A.Rozenbergs pavisam zaudēja savu varu un augsto vietu nacistu hierarhijā. Var pilnībā piekrist vācu vēsturniekam Joahimam Festam, kas norāda, ka 1944. gada rudenī viņš vairs nebija pirmā lieluma vai augstākās raudzes politiķis, ar kuru citi rēķinātos. Viņš bija “ aizmirsts [ fīrera] sekotājs aizmirstas iestādes vadītāja postenī”.
Vairāku vēsturnieku skatījumā nacistu okupācijas politika Baltijā bija ne tikai nepietiekami koordinēta, neelastīga un pretrunīga, bet arī neticami destruktīva un tuvredzīga. Lai gan vāciešu attieksme pret latviešiem, arī igauņiem un lietuviešiem visumā bija jūtami labvēlīgāka nekā pret daudzām citām toreiz Padomju Savienībā dzīvojošām tautām, viņi gandrīz vai pilnīgi ignorēja pamatotās un vitāli svarīgās baltiešu intereses. Ja vācu politika būtu bijusi kaut nedaudz pārdomātāka un pretimnākošāka, it īpaši valstiskās neatkarības atjaunošanas jautājumā, mazāk stūrgalvīga vai ne tik augstprātīga, nebūt nebija izslēgts, ka Baltijas tautas plašāk atbalstītu Vāciju. Taču to nepieļāva nacistiem piemītošā iedomība, viņiem raksturīgā lielummānija, kas reizēm jau sāka līdzināties klajai aprobežotībai, kā arī “trešā reiha” pārmērīgās pretenzijas, tās fīrera izraudzītās izvēles šaurība – “uzvara vai bojā eja”. Uzvaras reibuma stadijā (1941.gadā – zibenskara laikā) tam varbūt vismaz vēl bija kaut kāds racionāls vai attaisnojošs pamats, kas neapšaubāmi zuda, mainoties situācijai un Vācijai sākot piedzīvot lielākoties militārās neveiksmes. Taču destruktīvās iezīmes okupācijas politikā tādā vai citādā mērā saglabājās kā sava veida “neizzūdoša vērtība”. Katrā ziņā novērojamās pārmaiņas nebija tik būtiskas, lai latviešu (arī igauņu un lietuviešu) vairākums pārvērtētu savu jau 1942.gada sākumā skaidri iezīmēties sākušo negatīvo attieksmi pret rasisko ideju apmātajiem vāciešiem, un ar vai bez ierunām stingri un viennozīmīgi nostātos viņu pusē cīņā pret Padomju Savienību, lai nepieļautu otro padomju okupāciju.
Vēsturnieki ir vienisprātis, ka nacistu politikas destruktīvais raksturs visspilgtāk izpaudās nežēlīgajās represijās pret Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem. Taču atšķirīgi, vismaz niansēs, dažādās historiogrāfijas tradīcijās tiek aplūkots jautājums par nacistu iespējām īstenot bargāku politiku pret okupācijas varas lēmumu ignorētājiem. Padomju laika darbos parasti dominēja uzskats par nacistu varas visspēcību un vārdos neizsakāmo bardzību – “nāvessods kļuva par masveidīgi lietotu sodīšanas līdzekli”. Latviešu trimdas vēsturnieka A.Ezergaiļa nostāja ir nedaudz mērenāka : ”Dzelžaina kontrole tika ievesta visās pilsētās un pagastos. Jau okupācijas pirmajās stundās pavēlēja nodot visus ieročus. Par pavēles nepildīšanu draudēja nāves sods.”
Rūpīga iepazīšanās ar Vācijas arhīvu materiāliem tomēr izraisa šaubas, vai šī problēma ir tik vienkāršoti uztverama un risināma. Gribot negribot izvirzās jautājums, vai nacistu okupācijas vara varēja vai nevarēja pilnībā nodrošināt savu lēmumu bezierunu izpildi? Pagaidām viennozīmīgu atbildi dot ir visai grūti. Taču daudzi fakti liecina par to, ka ne viss nacistiem bija pa spēkam. Piemēram, nereti nacistu varasvīri Latvijā un Igaunijā bija spiesti atzīt savu bezspēcību cīņā pret tiem, kuri izvairījās no pārbaudēm un mobilizācijas leģionā. Tā 1943.gada decembrī Ostlandes reihskomisārs Hinrihs Loze sūdzējās SS reihsfīreram Heinriham Himleram, ka vairāk kā 4000 latviešu un 2000 igauņu nav pakļāvušies pavēlei ierasties iesaukšanas punktā, bet policejiskie pasākumi izrādījušies neefektīvi.
Ieskicētā problēma būtu jārisina kompleksi, mēģinot citu pēc cita precizēt vairākus savstarpēji cieši saistītus aspektus. Vispirms jauni un padziļināti pētījumi vajadzīgi par visu nacistu izveidoto represīvo sistēmu un vispārējo sabiedrības kontroli Latvijā. Nepieciešams pastiprināti pievērst uzmanību vācu okupācijas varas cietumu un koncentrācijas nometņu struktūrai un to darbības mehānismiem. Nopietni jāpēta arī policijas aparāta veidošana, jāprecizē represēto un bojā gājušo skaits. Pagaidām vairāk vai mazāk precīzi zināms nogalināto ebreju skaits. Vēstures literatūrā sastopamie skaitļi par citu tautību bojā gājušajiem (piemēram, 18 000 latviešu) liekas pārspīlēti un nerada uzticību. Pirms septiņiem gadiem iesāktā (Uldis Neiburgs un Kaspars Zellis) nacistu okupācijas gados represēto Latvijas pilsoņu (izņemot ebrejus) apzināšana un attiecīgas datu bāzes veidošana nav gan vēl pabeigta. Taču pašlaik iegūtie rezultāti neliecina, ka tik daudz latviešu būtu nogalināts.
Pretošanās kustība un kolaborācija
Nozīmīga “vācu laika” pētniecības problēma ir pretošanās kustība Latvijā, kurai pēdējos gados ir veltīti vairāki darbi. Nopublicēti ir daži plaša apjoma raksti, iznākusi Dzintara Ērgļa monogrāfija “Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses”, kurā aplūkoti atsevišķi svarīgi pretošanās kustības aspekti kara noslēguma fāzē un pirmajos pēckara gados. Lai gan autora ieguldījums ietekmīgās pretošanās kustības organizācijas - Latvijas Centrālās padomes ( turpmāk – LCP) vēstures izpētē nav apstrīdams, tomēr grāmatā saskatāmi arī vairāki būtiski trūkumi un negatīvi momenti. Darbs nav pietiekami analītisks, drīzāk gan faktogrāfisks un aprakstošs. Nereti tiek idealizēta LCP darbība un pārspīlēta tās nozīme un vieta latviešu pretošanās kustības vēsturē. Monogrāfijā maz izmantota salīdzinošā metode, gandrīz izpalicis Eiropas vēstures fons, nav risināti ar pretošanās kustību saistīti teorētiski jautājumi.
Joprojām Latvijas historiogrāfijā nav dota pietiekami skaidra, izsvērta un vispusīgi argumentēta atbilde uz jautājumu, kas bija pretošanās kustība “vācu laikā”, kāda ir tās būtība un kādas grupas varētu un kādas tomēr nedrīkstētu pieskaitīt šai kustībai, lai galīgi nediskreditētu pašu kustības jēdzienu. Daudz neskaidrību ir arī par dažādo grupu darbības formām un patiesajiem cīņas mērķiem.
Kā izejas punktam teorētiskas ievirzes vērtējumos vajadzētu kalpot tam neapstrīdamajam vēstures faktam, ka Otrā pasaules kara gados Latvija pārdzīvoja divas okupācijas. Līdz ar to Latvijas situācijas savdabība nosaka, ka pretošanās kustībā būtu iekļaujamas tikai tās grupas, kuras pauda gatavību cīnīties pret abiem okupantiem, par mērķi izvirzot valsts neatkarības atjaunošanu. Šādā skatījumā ārpus pretošanās kustības ietvariem paliek vietējā komunistiskā pagrīde un padomju kaujinieki (agrāk lietotais apzīmējums - sarkanie partizāņi), kuri gan cīnījās pret vāciešiem, bet par padomju okupācijas atjaunošanu. No Latvijas nacionālo interešu viedokļa viņi vairāk bija kolaboranti, nevis pretošanās kustības dalībnieki, ja mēs kolaborāciju un pretošanās kustību uztveram kā atšķirīgus attieksmes veidus pret okupācijas varām. Nevar taču apzīmēt ar vienu un to pašu terminu grupas, kuru cīņas mērķi bija diametrāli pretēji, un uztvert tās kā Latvijai vienlīdz nozīmīgas. Kāpēc mēs tā dēvēto “padomju pretošanās kustību” nevarētu saukt par “ komunistisko un kaujinieku (vai diversantu) kustību”? Pilnīgi tās būtībai atbilstošs apzīmējums, it īpaši, ja ņemam vērā to, ka bieži komunistiskās pagrīdes grupas un organizācijas, kuras veidojās Latvijā, apvienojās vai sadarbojās ar grupām, kuras tika iesūtītas pāri frontes līnijai no PSRS aizmugures rajoniem.
Kontraversāli Latvijas historiogrāfijā tiek aplūkota “Pērkoņkrusta “ līdera Gustava Celmiņa darbība Latvijā un viņa saistība ar pretošanās kustību. Jau pieminētais holokausta pētnieks A. Ezergailis, piemēram, norāda, ka pēc 1941.gada 17.augusta, kad vācieši aizliedza “Pērkoņkrustu”, G.Celmiņš “daļu grupas vadīja cīņā pret nacistiem”, nodibinot “plašāko (aiz komunistiem) pagrīdes tīklu Latvijā”. Citu viedokli pārstāv Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga, kas vienā no saviem rakstiem pasvītro: “”Eksistē apgalvojumi, ka viņš [G.Celmiņš.- I.F.] esot iesaistījies pretošanās kustībā. Tas gan ir pārspīlējums, lai arī 1944. gadā vācieši viņu patiešām apcietināja un kā “goda apcietinātais” viņš pat nonāca koncentrācijas nometnē, nekādas viņa pretošanās aktivitātes, izņemot dažu skrejlapu izplatīšanu, nav zināmas”.
Vēsturnieki U.Neiburgs un Dz.Ērglis abus minētos viedokļus apšauba un raksturo kā pārspīlētus gan no vienas, gan otras puses”. Viņi iesaka rūpīgāk pētīt pretošanās kustību un ierosina “atturēties no pārsteidzīgiem, kategoriskiem secinājumiem”. Ievērības cienīgs šajā sakarā ir arī A.Strangas - citā jaunākā publikācijā izteiktais ieteikums. Nenoliedzot vairs G.Celmiņa saistību ar pretošanās kustību, viņš atzīmē, ka tas tomēr “neatceļ būtisku jautājumu par to, kas viņa raibajā biogrāfijā dominēja – kolaboracionisms vai pretošanās un kura darbība bija rezultatīvāka – vadot “galveno komiteju” latviešu vervēšanai policijas bataljonos vācu pakļautībā vai piedaloties pretestībā”.
Līdzīgā veidā G.Celmiņa lomu un vietu kolaborācijas un pretošanās kustības vēsturē iesaka izvērtēt arī vācu vēsturnieks Bjorns Felders. Vienā no saviem jaunākajiem rakstiem “Atšķirot graudus no pelavām” viņš analizē grupas “Latviešu kartotēka” (uzskatot, ka līdz 1943. gadam tā bija “Pērkonkrusta” legālais spārns ) darbību, kuras faktiskais vadītājs sākotnēji bija G.Celmiņš. B.Felders norāda uz “Latviešu kartotēkas” (pazīstama arī ar nosaukumu “Sondergruppe R”) darbības neviennozīmīgo, pretrunīgo un divējādo raksturu - tā bija pakļauta vācu drošības dienestam ( Sicherheitsdienst – SD), bet vienlaikus praktizēja arī “patstāvīgu, neatkarīgu un nelegālu rīcību, turklāt gan personisku, gan institucionālu sakaru ceļā iesaistījās latviešu pagrīdes organizāciju darbībā.” Šajā sakarā viņš piemin arī visai maz afišētu faktu, ka G.Celmiņš sadarbojies ar demokrātisko Latvijas Centrālo padomi, 1943.gada beigās ticies ar vienu no tās līderiem – sociāldemokrātu Bruno Kalniņu, lai pārrunātu iespēju “izveidot kaut ko līdzīgu tautas frontei.”
Patiešām situācija nacistu okupētajā Latvijā bija tik komplicēta, bet pretošanās kustības un kolaborācijas izpausmes tik dažādas, nereti pat savstarpēji cieši savijušās, ka būtu lietderīgi vai nu vispār atteikties no kolaborācijas jēdziena ( nav īsti atbilstošs iedzīvotāju darbības raksturošanai valstīs, kuras pārdzīvoja vairākas okupācijas) lietošanas, vai arī ieviest vismaz atsevišķus jaunus (respektīvi, līdz šim plaši nelietotus) terminus, kas precīzāk raksturotu tās vai citas personas darbības veidu. Šajā gadījumā līdzās tādiem apzīmējumiem kā kolaborācija (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai kolaboracionisms ( nodevīga sadarbība) varētu lietot terminu “taktiskā kolaborācija”, ar to saprotot tādu sadarbību ar okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kas tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm. Atšķirībā no daudzām citām okupētām valstīm Latvijā pamatmotīvs sadarbībai ar vācu okupācijas varu bija valstiskuma atjaunošana. Iedzīvotāju lielākā daļa bija saglabājusi lojalitāti pret de facto iznīcināto Latvijas valsti.
Apspriežams būtu jautājums, vai taktisko kolaborāciju nevarētu uztvert un definēt kā noteiktu pretošanās kustības formu. Nepieciešams, protams, arī noteikt tās personas, kuras būtu iespējams raksturot kā taktiskos kolaborantus. Viens no pretendentiem uz “šo godu” neapšaubāmi ir Zemes pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors Alfrēds Valdmanis. Vēsturnieku rīcībā ir liecības, ka viņa plaši pazīstamais memorands “Latviešu problēma”(1942), kurā aicināts veidot latviešu karaspēka vienības un Latvijai piešķirt autonomiju, tika sacerēts, lai oficiāli demonstrētu vēlmi sadarboties ar vāciešiem, bet vienlaikus, izvirzot nepieņemamas prasības, novilcinātu laiku un kavētu vācu okupācijas mērķu īstenošanu.
Atsevišķu vēsturnieku attieksme pret A.Valdmani un viņa darbību nacistu okupācijas laikā gan ir izteikti kritiska un noraidoša. H.Biezais viņu uzskata par īstu un pārliecinātu Vācijas politikas aizstāvi un nosauc par spilgtāko kolaborantu. Lai arī avotos ir sastopamas pretrunīgas ziņas, kopumā tie neapstiprina tik viennozīmīgi negatīvu vērtējumu. Daudzi dokumenti liecina, ka vairākas augstas vācu amatpersonas izturējās pret A.Valdmani ar lielu neuzticību un nebūt viņu neuztvēra kā vāciešu draugu. Tā, piemēram, Okupēto austrumu apgabalu ministrs A.Rozenbergs 1943.gada novembrī viņu raksturoja kā ”galveno latviešu prasību izteicēju”. Turklāt 1944. gada sākumā A.Valdmani “kā nepiekāpīgu cīnītāju par latviešu neatkarību” izsūtīja no Latvijas uz Vāciju.” No vāciešu viedokļa, viņš “bija kļuvis pārāk nacionālistisks”.
Latviešu leģions
Pēdējos gados vairāki latviešu autori neatslābstošu uzmanību velta Latviešu leģiona vēsturei, kuras izpēte ir ļoti svarīgi, lai atspēkotu vēl šodien visai plaši izplatīto dezinformāciju sakarā ar latviešu līdzdalību Vācijas karaspēka vienībās nacistu okupācijas periodā. Jaunākie pētījumi parāda, ka nav nekāda pamata apgalvojumam par tiešu saistību starp Latviešu leģionu, kuru uzsāka veidot 1943. gada februārī, un agrāko paramilitāro vai policejisko vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Latvijai nelabvēlīgās propagandas veidotā saikne : pašaizsardzība – policijas bataljoni – leģions pieraksta vainu piederības dēļ un neatbilst faktiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē pret PSRS karaspēku - tās valsts armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem un vēlāk draudēja to okupēt otrreiz. Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā.
Pastiprinātās pētniecības procesa gaitā izkristalizējās arī dažas jaunas un perspektīvas pieejas. Atsevišķi latviešu vēsturnieki (Inesis Feldmanis, Uldis Neiburgs u.c.) leģiona vēsturi sāka skatīt un vērtēt visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums, kas vēsturiski ir vairāk nekā pamatots, ļauj akcentēt Latvijas īpatnējo situāciju un paver plašas iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka Latviešu leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS (Waffen –SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no “ģermāņu zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas un Beļģijas. Kara pēdējos gados SS karaspēks pakāpeniski zaudēja savu elitāro raksturu un pārvērtās no “fīrera gvardes” par “multinacionālu armiju”. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piespieda SS vadību atteikties no “rasistiskiem un priekšstatiem un kritērijiem” SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī “ neģermāņu “ tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, kazaku, ungāru, rumāņu, horvātu, latviešu, igauņu un citu tautu divīzijas vai mazākas militāras vienības. Īpaša parādība ieroču SS bija musulmaņu vienības, piemēram, austrumturku vienība, tatāru kalnu brigāde vai Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas.1944. gadā SS karaspēka sastāvā dienēja vairāk kā 910 000 vīru, no kuriem aptuveni 57% nebija Vācijas vācieši (Reichsdeutsche). Ieroču SS vienībās cīnījās gandrīz visu Eiropas tautu pārstāvji. No 38 divīzijām, kuras kara beigās veidoja SS karaspēku, neviena nebija sakomplektēta tikai no vāciešiem, bet 19 sastāvēja lielākoties no ārzemniekiem.
Latviešu vēsturnieki sekmīgi risina arī vairākas leģiona vēstures konkrētās problēmas. Līdz pat pēdējam laikam pietiekami rūpīgi visās niansēs nebija izsvērts tāds jautājums kā leģiona definīcija, kura nozīmīgumu noteica visai raibā situācija vēstures literatūrā – sastopamas ir vismaz trīs vai pat četras definīcijas. Nesen ierosinātā diskusija izrādījās visai lietderīga. Vairāki leģiona vēstures pētnieki par visadekvātāko atzina jēdziena “Latviešu leģions” šaurāko izpratni – leģions sastāvēja no SS karaspēka sastāvā pakāpeniski izveidotās 15. un 19.divīzijas. Kā neatbilstošas realitātei viņi noraidīja gan Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska pārstāvēto izpratni, kas vārdos “Latviešu leģions” sliecās saprast visus latviešu militāros formējumus, ko izveidoja kara laikā (arī tos, kas iekļāvās vērmahtā), gan arī SS reihsfīrera Heinriha Himlera doto definīciju - “nosaukums “Latviešu leģions ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen- SS) un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām”. Piebildīsim, ka SS reihsfīrera definīcija, kas ir resorisko interešu nosacīta ( SS pakļautībā atradās visa vācu policija), neveicina vēsturiskajai patiesībai atbilstošu priekšstatu veidošanos, jo pilnīgi ignorē atšķirību starp policijas bataljoniem un frontes vienībām.
Nosacīti cits diskusiju objekts ir jautājums par Latviešu leģiona saistību ar SS. Jaunākajā vēstures literatūrā izteikti dominē viedoklis, ka leģiona piederība pie SS bija tīri formāla. Latviešu (arī igauņu) ieroču SS divīzijas nav pielīdzināmas vācu ieroču SS vienībām. Latviešu karavīri nebija ne nacistiskās partijas biedri, ne arī SS organizācijas locekļi. Parasti šajā sakarā tiek norādīts uz ASV pārvietoto personu komisijas 1950. gada 1.septembra slēdzienu : “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, kādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību”. Iespējams, ka pietiekami augstā līmenī ASV principiāls lēmums vai vienkārši atzinums par latviešu un igauņu SS divīziju nenacistisko raksturu faktiski tika pieņemts jau krietni agrāk. Par to liecina kāda interesanta un savdabīga pēckara Eiropas vēstures lappuse. Laikā no 1946. gada vasaras līdz 1949.gadam latviešu sargkareivji ( no Latviešu leģionā dienējošiem karavīriem) kopā ar igauņiem, lietuviešiem un citu tautību pārstāvjiem amerikāņu virsvadībā piedalījās nacistisko kara noziedznieku tiesas procesu (tā saucamo Nirnbergas “turpinājuma procesu”) apsargāšanā. Pēc Starptautiskā kara tribunāla (1945.gada 20.novembris – 1946.gada 1.oktobris) Nirnbergā, kas notiesāja 24 galvenos nacistiskos noziedzniekus, notika vēl pavisam 12 procesi.
Atsevišķi vēsturnieki, piemēram, A.Ezergailis mēģina, izvirzot priekšplānā leģionāru cīņas mērķus, zināmā mērā pa jaunam tvert un skaidrot leģiona būtību. Savā rakstā “Latviešu leģions – starp neziņu un aizmirstību” viņš visai pamatoti norāda, ka “leģiona kustība bija arī latviešu tautas pretestības izpausme pret okupantiem, neapšaubāmi, ka pret Sarkanarmiju, bet vēstures virpulī ir pazudusi apziņa, ka leģions formējās, tāpat kā strēlnieki 1916.gadā, arī kā pretestība pret vāciešiem”. A.Ezergailis neizslēdz iespēju nostiprināt Eiropas sabiedrībā jaunu priekšstatu par latviešu leģionāriem, “ leģionāru kara noziedznieku viepli” pārveidojot “Eiropas līmeņa varoņa un brīvības cīnītāja imidžā”. Viņa skatījumā latviešiem visai reāls varētu būt mērķis “ierindot leģionārus to pretnacistisko pretestības dalībnieku ierindā, kas veicināja Vācijas sabrukumu”.
Diezgan pagrūti ir piekrist A.Ezergaiļa pārlieku lielajam optimismam, ka, mūsdienās risinot leģiona problēmu, “varbūt ir pat iespējams apgriezt polaritātes, negatīvo uzsvaru pārvēršot pozitīvā”, respektīvi, izmainīt Eiropā valdošo kritisko noskaņojumu pret Latviešu leģionu. Citādi tas ir ar vēsturnieka izvirzīto pamatnostādni par leģionu kā unikālas pretošanās izpausmi. Pat neievērojot izteikti vājo argumentāciju, to daļēji varētu pieņemt, atrunājot, ka attiecībā uz vāciešiem pareizāk gan būtu atzīmēt kraso pretvāciskā noskaņojuma pieaugumu latviešu sabiedrībā, bet galvenais – vairāk iecerētu vai pat iedomātu, nevis reālu pretošanos. A.Ezergaiļa piedāvātais leģiona problēmas risinājuma variants nelikvidē būtisko pretrunu, kura atklājas, ja mēģinām pretnostatīt uztveri par leģionu kā latviešu tautas pretošanās izpausmi pret abiem okupantiem leģiona vienību reālajam ieguldījumam cīņā pret Padomju Savienību nacistiskās Vācijas militāro mērķu labā.
Saistībā ar Latviešu leģiona vēsturi izvirzās arī citas problēmas, kas līdz šim vēstures literatūrā vēl nav guvušas plašu atspoguļojumu. Piemēram, latviešu leģionāru sakari ar nacionālās pretošanās kustības organizāciju ”Latvijas sargi” vai arī Zemes pašpārvaldes loma Latvijas iedzīvotāju mobilizācijā un tās iespējas pretdarboties leģiona veidošanai, vismaz kamēr Latvija nav ieguvusi politisko autonomiju. Šī jautājuma nozīmīgumu nosaka kaut vai fakts, ka Lietuvā lielā mērā tieši pašpārvaldes un arī sabiedrības nostājas dēļ leģions tā arī netika izveidots. Vai līdzīga situācija nebija iespējama arī Latvijā ? Kas būtu noticis, ja pašpārvalde pateiktu striktu “nē” leģiona veidošanai? Latvijas vēsturnieki pagaidām izvairās strikti izvirzīt tik tiešu jautājumu. Taču to vajadzētu darīt, kaut arī tā būtu ielaušanās mums pašreiz vēl visai svešā un netradicionālā jomā – alternatīvās vai nenotikušās vēstures sfērā. Daudz ko šajā ziņā ļautu noskaidrot arī salīdzinošā aspektā veikti pētījumi par nacistu okupācijas varas politiku Latvijā un Lietuvā. Atzīmēsim, ka pagaidām pirmās iestrādes šajā virzienā nav devušas gaidītos rezultātus - tie ir visai pieticīgi.
Visu šo neatrisināto jautājumu un veicamo uzdevumu kontekstā lietderīgi būtu gūt pavisam nelielu ieskatu par to, kā pašas vācu amatpersonas skaidroja savas neveiksmes Lietuvā. Pēc pārbaudes (mobilizācijas) akcijas pārtraukšanas 1943.gada pavasarī Lietuvas ģenerālkomisārs Adriāns Teodors fon Rentelns nosūtīja Okupēto Austrumu apgabalu ministrijai pārskatu, kurā uzskaitīti veseli piecpadsmit iemesli, kāpēc lietuvieši bija tik neaktīvi un daudzi no viņiem ignorēja pieteikšanos izveidot plānotajā SS leģionā. Ģenerālkomisāra skatījumā svarīga loma šajā ziņā bija lietuviešu tautas raksturam (lietuvieši nav karotāji), katoļu garīdzniecības un inteliģences (tā centās panākt Lietuvas neatkarības atjaunošanu) noraidošai nostājai pret mobilizāciju vācu armijā un tam naidīgajam noskaņojumam pret Vāciju (sakarā ar Mēmeles [Klaipēdas] apgabala piederības jautājuma aktualizēšanos un Berlīnes atbalstu mēmeliešu nacistiem), kāds valdīja kopš 30.gadu vidus lietuviešu politiskajā un militārajā elitē. Kā nozīmīgu iemeslu A.fon Rentelns minēja arī to apstākli, ka padomju terors Lietuvā 1941. gada jūnijā trakoja īsāku laiku nekā Latvijā vai Igaunijā. Savukārt 1943. gadā lietuvieši salīdzinājumā ar latviešiem un igauņiem nejutās tik apdraudēti no boļševisma, jo austrumu fronte atradās vēl visai tālu no Lietuvas.
Taču varētu atzīmēt, ka visai šai lietai ir arī otra puse, ne mazāk interesants aspekts. Atsevišķi vācu izcelsmes dokumenti liecina, ka nacistu amatpersonas ģenerālkomisāra A. fon Rentelna paziņojumu par atteikšanos veidot ieplānoto leģionu Lietuvā, kas atklātībā kļuva zināms 1943. gada 17. martā, uztvēra un pasniedza kā pret lietuviešiem vērstu pasākumu. Tas liek šaubīties par to, vai paši nacistu vadītāji īpaši tiecās pēc tā, lai tiktu izveidots lietuviešu leģions. Piebildīsim, ka mobilizācijas akcija Lietuvā iesākās 1.martā, bet līdz 10.martam bija jau pieteikušies 23,5% no uzaicinātajiem pārbaudei pakļautajiem vīriešiem. Ja vācieši to būtu atzinuši par īpaši nepieciešamu, lietuviešu leģions, liekas, būtu arī saformēts.
Sorre - atsaucēm nepietiek vietas - neļauj iekopēt. Pie tam iekopējot te, pazūd atsauču cipari tekstā (aber words man ir tumša bilde). Tā kā ja kādu interesē "zinātniskā" versija - uz mailu.