> | | <
 

karaganda
27 January 2009 @ 02:20 pm
 
sēdēju un iedomājos, kā aiz katra paliek laiks. būšana, izdarītais un neizdarītais, smarža, balss, soļi. kā krāsaina, spīdoša līnija aizvijas līdzi un reizē arī paliek turpat, karājoties gaisā, līdz to satricina kāds cits, izskrienot tai cauri.
un telpa pamazām pārvērtās mirdzošā daudzkrāsu gaisā.
 
 
skaņa: Sylvain Chauveau
 
3 comments | Leave a comment
 
( Post a new comment )
[info]jf_ on January 27th, 2009 - 07:10 pm
Iedomājos. Izskatās ļoti skaisti. :)
(Reply) (Link)
[info]lullibi on January 31st, 2009 - 11:44 pm
"līdz to satricina kāds cits , izskrienot tai cauri" - to var tik skaidri iztēloties un sajust. kā parraujas tā līnija.
(Reply) (Link)
[info]nevermind on March 21st, 2011 - 04:49 pm
Un reizēm cauri izskrienošais pavelk līdzi lielāku vai mazāku stīdziņu un krāsas sajaucas, nē, savijas, sapinas. Ja sajauktos, ar laiku līnija paliktu brūna, kā plastilīns, kad sajauc kopā visas krāsas. Nē, tā ne.
(Reply) (Link)