Šodien sešas stundas ar kursabiedreni cīnījāmies ar mājasdarbu, kas jānodod pēc nedēļas apmēram. Tagad, kad atbraucu mājās, it kā būtu atkal jāķerās pie grāmatām, taču tā vietā izlēmu labāk atnākt uz šejieni. Sapratu, ka nevaru, nu, fiziski nevaru šeit rakstīt ik pārdienas, vai kaut reizi nedēļā, bet reizi trijās vai četrāš gan vajadzētu. VIspār es ceru, ka situācija mazliet mainīsies, jo šī ir pirmā nedēļa, kad vairs nav lekcijas sestdienā. Tā bija ļoti grūti, ar vienu vienīgu brīvdienu nedēļā, kura pēc idejas būtu jāpavada mācoties, bet to esmu stāstījusi visiem jau entās reizes, un nav tur ko žēloties.
Es tagad pamēģināšu atcerēties, kas noticis pa šo laiku, tāpēc visdrīzāk sākšu ar nesenāko, pārejot uz senākām lietām. Un kamēr rakstīšu to svaigo, atcerēšos pieminēšānas vērtu kaut ko veco.
Ir tā, ka pa izgājušo nedēļu man ir trīs kinda darba piedāvājumi - divas dažādas vietas un trešā principā tas pats, ko tagad daru, tikai citā uzņēmumā. Sak', pārvilina konkurentus un gatavu materiālu. Taču es esmu vairāk tādā kā proaktīvā darba meklēšanas fāzē, jo jaunu darbu domāju meklēt vēlāk, kad vairāk ar maģistru būs tikts galā, pavasarī, vasarā, kaut kad tad. Un ir tādas pamatotas bažas, ka tad, kad meklēšu jaunu vietiņu, šādas visādas lieliskas iespējas vairs nebūs. Lai gan, protams, gribētos ticēt O teiktajam, ka "ja darbs meklē tevi tagad, meklēs arī vēlāk". Tad redzēs. Patlaban jāsavāc vēl informācija par visiem darbiem, jo tagad neesmu gatava mainīt darbu vēl īsti.
Runjot par darbu un jauno departamentu, kurā esmu nepilnus divus mēnešus, es sapratu, ka man ir tāda, kā pašpietiekamība. T.i., es nemeklēju baigo draudzēšanos un kaut ko tādu. Es, protams, runājos ar saviem kolēģiem un iesaistos visādās muļķībās un sarunās, taču tajā pat laikā, piemēram, man nav problēmas aiziet vienai pusdienās. Es tāpat jūtos labi. Ja es būtu nākusi pavisam no malas, es pieļauju, ka justos savādāk, būtu bailīga. Līdz ar to, kopumā ņemot, man liekās, ka mana iejušanās jaunajā kolektīvā priekš īsā laikā ir diezgan ok ar pozitīvu nākotnes tendenci. Tā ir taisnība, ko ar Kārli piektdien runājām, ka komandas "kodols" parasti veidojas ap tiem, kas strādā komandā visilgāk. Tā arī šeit. Mana neliela priekšrocība ir tā, ka zināju vienu "kodolu" vēl pirms viņš sāka šeit strādāt.
Jā, vēl nedaudz par darbu. Piektdien tātad mums bija pasēdēšana pēc mēneša slēgšanas. Vispār visu nedēļu traki bija. Citi sēdēja līdz desmitiem vakarā, es savukārt divas dienas upurēju lekcijas un piekopu 11h darba dienu. Piektdien svinējām mēneša beigas un Jura (viens no tā iepriekš minētā "kodola") dzimšanas dienu. Bija arī visādi rajona cilvēki atnākuši. Jā. Diviem no rajona - D un G - pateicu, ka man patīk visa šitā rajona sabiedrība, bet man pietrūkst viņos tas, ka viņi reāli nedara neko citu, kā dzer un spēlē datorspēles. Pietrūkst kaut kas kultūrveidīgs, vai vienkārši tas, ka viņi darītu arī kaut ko citu.
Pēc visa šī laika varu teikt, ka G man patīk. Viņs tā nepievils un lai gan spēlē visādas tās spēles, viņš dara arī kaut ko citu. Braucām ar viņu uz Klang! pagājušo gadu, un LabuDabu šogad. Tāds smieklīgs un vienkāršs. Piektdien viņš man saka:

- Zini, ko? Ja tā pavisam godīgi, tad tu izskaties pēc nūģa.
- Nu, jo es arī esmu nūģis.
- Tev līdz nūģim ir tik tālu, kā es pat nezinu, kam.
- Haha, ok. Sīkāk, lūdzu. Kāpēc?
- Kad aizbraucām uz Klang... Pirmkārt, nūģi nebrauktu uz Klang. Otrākrt, tu daudz nedomājot dzēri kandžu ar rokeriem - tā easy un bez problēmām - un ēdi desas no rīta ar rupjmaizi. Džeki, jā, vēl ok, bet reti kura meitene tā darītu. Ah, un tad vēl tā mošošana. Tu jau neredzēji, es gan, divus čaļus izslēdzi. Bet tagad tu tāda pilnīgi citādāka, mierīga.
- (O piebilde) Tāpēc, ka viņa izdara to, kas ir jāizdara, un tad tikai dara visu pārējo.
- Jā, O ir taisnība pēc idejas. Ir tā marvellous, kas ir skolas laikā, apzinīga utt, un tad ir vasaras marvellous, kas ir gandrīz vai yes man.
- Jā, un tad vēl tā LabaDaba! Hektors! (..)

Pēc brītiņa pienāca Juris un teica, ka es nevaru iedomāties, cik viņam grūti ir strādāt, kad es esmu vienā komandā. Prasīju, wtf, kāpēc? Bet Juris nevarēja vairs sakarīgi izklāstīt savu domu tajā momentā un viņam piebalsoja G, ka, nu, tāpēc, ka es tāda pievilcīga un grūti strādāt tad. Es vienkārši tajā mirklī izvēlējos to nedzirdēt un novirzīju tematu, lai gan pati nevarēju beigt domāt, vai viņi ākstās, vai arī tur ir kaut kāda patiesība arī apakšā. Juris jau vienreiz darbā teica, ka mani bērnībā neapcēla (lai gan biju frīks ar vairākiem lieliskiem apcelšanas iemesliem), jo varb·ūt bīju pietiekoši piemīlīga? Tad es smējos, un teicu, nē. :D Jo es biju frīks. Lai gan man tagad patīk tas rūtainos kombinezons, kas man bildēs. Tāds hipseris - kombinezonā un kedās.

Kad O bija dzimšanas diena, aizgājām divatā uz Pasēdēt pēc siera kūkas un Valmiermuižas, un parunāties. Es atceros, ka tajā dienā mums nevisai labi gāja. Kaut kā bijām uz dažādiem vilņiem un kopīgo nevarējām ilgi noķert. Tovakar es uzzināju, ka viņam ir draugi, kuri uzskata, ka es neesmu O piemērota, ka esmu kā... mēbele. To, lūk, bija interesanti uzzināt. Prasīju, ko O par to saka un domā? Teica, ka viņam neinteresējot, kas viņiem šķiet, un es tāpat esmu viņam pati labākā. :) Skaisti. Lika man padomāt.

Minēju, ka ar O pēdējā laikā neiet viegli. Kaut kādas emocionālās šūpoles. Vienu dienu ir labi, piemēram, šodien. Tiešām ir jauki viss - bijām padzert garšīgas tējas un paēst labus saldos, un nekas nekaitina, netraucē un burvīgi. Arī burvīgi, jo man uzdāvināja auskarus. :D Bet divas dienas iepriekš es palūdzu viņam mani samīļot, un kad laida vaļā, es nelaidu viņu un teicu - vēl! Negribēju vairs nekad, nekad, nekad mūžā kustēties. Un kaut kad tajā brīdī es salūzu un acu kaktiņi kļuva mikli, bet es īsti nezinu, par ko. Laikam, jo pārgurums un jo nav laiks ne sev, ne viņam , un tā jau mana vaina; tāpēc, ka kaut kas nav tā, kā gribētos, un palielam jau tu īsti nevari mainīt cilvēku un citas lietas; tāpēc, ka gribu, lai viņš saņēmās, un gribu gultu, kas nečīkst un istabu ar durvīm un bez vecākiem. Bet visam pāri - es gribēju, lai mani samīļo. Gājām jau gulēt, un O redzēja izmaiņas manā noskaņojumā un sejas vaibstos (vispār nedaudz apbrīnoju, ka viņš tik labi to var nolasīt), un prasīja, vai man viss labi, jo man satraukums sejā jūtams. Protams, ka man viss labi, jo tā nebija saruna priekš četriem rītā pēc ballēšanās, un apzinos, ka manī runāja nespēks.


Kas man vēl stāstāms? Ā, bija taču arī salidojums skolai lielais, kur satiku dažus neredzētus biedrus, Cīņubiedrs no bakalaura studijām veica atmiņu tēlojumu, kur ar A atnāk pirms konsultācijas mācīties pierādījumus ar virtuļiem un "Beloff" mazo, un stāstam viņam, ka šitā ir jādara, jo tad pēkšņi visus pierādījumus saprotot. Viņš toreiz esot nokārtojis to parādu pēc mūsu metodes.
Vispār pēc salidojuma jau pec 15 divos gulēju un neko nedzirdēju, kas apkārt. Divos naktī, nevis pa dienu. Tajā dienā gan grieza pulksteņus tieši.