16:49
Vakar kautkāda satrakojusies pilsone pieprasīja paskaidrojumus kāpēc es esot viņu nofotografējis. Angliski, latviski. Ka viņa to nesaprotot, kā es to drīkstot un vispār kāpēc, ka viņa to tā neatstāšot un visu noskaidrošot. Īsumā, es biju kopā ar cilvēkiem, kuru klātbūtne mani tā kā izsita no sliedēm, es skatījos kā viens čoms mēģina komunicēt, kautko skaidrot - viņa, izbrēkusies, jau gāja projām.
Šodien es mēģinu saprast, kas bija būtiskāk - nu, pilsones histērija ir lieta sevī un tādas lietas gadās. Īstais konfūzs ir par to, ka svarīgā brīdī es izlaidu grožus un nevis pastūmu malā džeku un neaizvedu dāmīti desmit metrus tālāk, lai nomierinātu ka nedaru to viņas vīra uzdevumā. Kautkāds vājuma brīdis un hrjasj, es stāvu uz ielas ar pozīciju "huļi tāds satraukums", vārdu sakot, skatos kā auto brauc grāvī un vēroju kā blakusmašīnas šoferis rausta manu stūri, grābstās gar kloķiem, turklāt nezinot kurā virzienā es pirms tam esmu braucis un tādā garā.
Tā tas dzīvē notiek - patiesības mirklis ir mata garumā, un ak vai, ja knābis nav īstajā virzienā - pēc tam atliek griezt cauri scenārijus "kā būtu ja būtu, un vai es darītu šitā". Laikam tā jūtas kautkādi futbolisti pēc zaudēta gola - "nu, tā bumba lidoja, es to redzēju, bet nevaru tagad pateikt, kāpēc neatsitu".