te

11:43 pm: It's alright, ma', it's life - and life only
Jap, jau atkal muldēšu par paša piedzīvoto pēdējās dienās. Zinu, ka tas ir garlaicīgi 'n' stuff, bet piedrāzt.

Sākumā bija jau minētā drauga dzimšanas diena, kas beigās izvērtās par stundu ilgu zolītes spēlēšanu, kurai sekoja pāris Futuramas un purepwnage sēriju noskatīšanās. Un tad non-stop pļāpāšana līdz trijiem naktī. Par spēlēm (tiesa, vienīgā spēle, kuru bija spēlējuši visi klātesošie bija CS), mašīnām (tas notiek, ja vienā telpā sanāk vismaz divi tā fanātiķi... nekad neesmu varējis izprast kaifu, kas rodas, runājot par mašīnu diskiem, bamperiem, satiksmi u.t.t.) - un visu pārējo, par ko mēdz runāt pieci kopā sapulcējušies puiši (dāvanā pasniegtā Kāma Sūtra (kas maksāja bloody Ls 8,14) to tikai pastiprināja).

Vispatīkamākā sajūta gan bija pamostoties astoņos (t.i., pēc ~četru stundu ilgas gulēšanas) un saprotot, ka divu stundu laikā ir jāizdara nolāpīti daudz. Pirmkārt, jāsazvanās ar Cēsu invalīdu biedrību, lai uzzinātu pāris faktus, ko ievietot "Dadzī" pie feļetona par pilsētas domes liftu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kas, pēc manā rīcībā nonākušās informācijas, tika slēgts nākamajā dienā pēc atklāšanas. Izrādījās, ka tās ir absolūtas aplamības un nekas tamlīdzīgs nav noticis (t.i., feļetons balstās uz nepatiesiem faktiem). Momentā sazinājos ar savu tiešo priekšnieci, lai paskaidrotu situāciju, ko pastiprināja tas, ka žurnāls līdz pirmdienai jānodod maketēšanai un attiecīgajā rubrikā nav neviena cita raksta. Teikt, ka viņa bija neapmierināta, būtu pārāk maigi. Oh, well, par situācijas labošanu domāšu, kad atgriezīšos no Rēzeknes. Līdz prombraukšanai gan vēl bija jāieraksta uzstāšanās laikā skanošais audiomateriāls CD. Un, protams, izrādījās, ka CD-ROM's ir nosprādzis. Laikam ideja aplīmēt savus diskus ar lapiņām nebija diez ko laba - viena no tām diska lasīšanas laikā noplīsa un pielipa kaut kur dziļi CD-ROM'a iekšienē. Izjaucu datoru un CD-ROM'u, bet atklāju, ka ir palikušas piecas minūtes līdz izbraukšanai. Pametu to visu un skrēju uz tramvaja pieturu. Bļe.

Sešas stundas vēlāk (kas lielākoties tika pavadītas, spēlējot zoli autobusā - man beigās bija +40!111 \o/) ieradāmies Rēzeknē uz bloody starpaugstskolu erudīcijas konkursu. 'Bloody' tāpēc, ka mūsu komanda nosuxoja. Smagi. Un es diez ko nepalīdzēju ar savu līdz nelabumam idiotisko skeču, kas deva 25% no kopējā vērtējuma. Un pašā "erudīcijas" daļā arī suxojām. Acīmredzot pēdējo 2-3 gadu laikā jaunuzzinātā informācija ir bijusi krietni specifiskāka un manas kopējās zināšanas par plašākām tēmām ir tikai gājušas mazumā. Un tas sux. Vai arī nē - pašlaik, šķiet, esmu krietni ieinteresētāks izlasīt 100 lappuses par Boba Dilana vidusskolas gadiem, kā 100 lappušu garu apkopojumu par nozīmīgākajiem kariem pasaules vēsturē vai whatever.

Pēc tam bija arī "disko balle". Un, jā, tā bija tik kretīniska, cik vien "disko balles" parasti mēdz būt. Tā kā tuc-tuc mūzika bija neizturami skaļa, ārā bija neizturami auksts, bet nākamais autobuss uz Rīgu devās tikai pēc trijām stundām, nācās meklēt kādu klusāku vietu, kur pavadīt laiku. Vienīgā visā ēkā, kur nebija dzirdams drausmīgais "tuc-tuc" bija tualete. Tā nu es vairāk kā stundu nosēdēju uz poda, klausoties "Аквариум" un rakstot kaut ko līdzīgu stāstam uz balvas (kodi par vvz cik latiem www.atlants.lv, kuru diez vai izmantošu) otras puses. Tā kā tā drīz vien bija pierakstīta, bet man nebija neviena cita papīra gabala, ķēros pie "Nārnijas hroniku" lasīšanas. Gīks? You bet.

Ap sešiem sestdienas rītā ierados Rīgā (2x četru stundu braucieni autobusos like pwns n stuff) - un apziņa, ka pēc pāris stundām jādodas uz Pārdaugavu, lai piedalītos "Dienas skolā" diez ko nenomierināja. Tāpat kā tas, ka biju apsolījis "humora nodaļas redaktorei" jau todien nodot jaunu feļetonu. Aizbraucu uz dzīvokli, pārģērbos, uzkodu, paklaiņoju netā - un atpakaļ uz tramvaja pieturu.

"Dienā", lai neaizmigtu nācās labi daudz runāt (pie tam angliski, jo pasniedzējs bija iz ārzemēm), brīžiem absolūti pazaudējot runas pavedienu un brīžiem vairākkārt atkārtojot jau iepriekš pateikto. Godīgi sakot, neko daudz no tā visa neatceros - ja neskaita pusdienas, kurās pie mūsu galdiņa piesēdās arī pasniedzējs un man ienāca prātā brīnišķīgā doma stāstīt viņam savas pārdomas par datorspēļu atspoguļojumu presē. Ņemot vērā, ka viņš bija gadus 50 vecs Polijas zviedrs, kurš pavisam noteikti nebija redzējis darbībā nevienu spēli, arī tā nebija diez ko laba doma.

Un, protams, feļetons. Mēģināt izdomāt smieklīgus jokus, ja pēdējās divās diennaktīs kopā esi nogulējis četras stundas, nav viegli. Un arī ne jautri. Par laimi nevajadzēja vākt nekādu papildus informāciju - mana ideja par "Indago 2006" anonsa (un visa konkursa) apspēlēšanu tika pieņemta, kas mani visai pamatīgi izbrīnīja. Un vēl jo vairāk izbrīnīja tas, ka redaktore bija spēlējusi "Indago" spēles - un atzinīgi izteicās par "The Cube". Go figure.

Jā, un šo dienu es pavadīju, veiksmīgi nositot laiku ar tukšu sērfošanu netā. Un pusstundu ilgu "Scratches" spēlēšanu, kuras laikā noskaidroju, ka spēles mēģinājumi iebiedēt ar absolūti patētiskiem stāstiem un ainām ir smagi pārspīlēti un drīzāk rosina smieklus. Bet varbūt man nebija vajadzīgā noskaņojuma. Un notika arī pirmās "Crash" puses noskatīšanās. Filma pwno. Un uzrakstīju arī "Indago 2006" anonsēšanas ziņu gamez'am, atšķaidot nolikumu un FAQ ar tipisku ziņu ūdeni (tāpēc arī pie ziņas nav mana nika - mans radošais ieguldījums tur ir tuvu nullei). Diena sekmīgi pavadīta.

Jā, un visu nu jau aizgājušo nedēļu centos būt maksimāli rupjš arī IRL. Tīri eksperimenta pēc. Universitātē tas izdevās labāk (nenoliedzami glītai meitenei pēc 20 minūšu ilgas kāršu spēlēšanas ne no šā, ne no tā skaļi paziņot: "Tu esi cūka un tavas ausis ir pārāk lielas!" ir pārsteidzoši jautri. Tāpat kā dziesmiņas, kas sastāv tikai no teksta "bļe, sukas, bļe" dziedāšana.) Bet whatever.

U 4ll r liek modafakin bitches!!!!!1111

Vairs nesanāk :(.

Jā, un Azure Ray ir pāris labas dziesmas, kas stilistiski savā ziņā atgādina Mazzy Star un Galaxie 500 krustojumu.

Un rīt jau no rīta jābrauc uz "Saulrītiem" (Straupei līdzīgs iestādijums, kur no narkotiku un alkohola atkarības ārstējas bērni un jaunieši), atliekot dalību 'Dadža' "mākslinieku sanāksmē". Kewl.