|
gandža merī ienāca klētī un sajaukusi bērzu sulu ar acetonu teica runu asiņainās piektdienas advokātiem es būšu īsa kad man vajadzēs līst pa sētas apakšu es būšu garastāvoklī kad no manis prasīs alimentus bet no droša attēluma es varu jums pavēstīt šīvakara lūgšanu un padodiet man savas drēbes kā dāvanu tam kungam jo no maniem iekaisušajiem rumakiem man nebūs piedošanas šajās tērgās. uz brīdi iestājās klusums un brīdis ievilcies bija kā drātīs pakārts vilciena sastāvs kad nejaušs vējš izpluinījis jūsu firzētavas armatūru un no gruvešu kaudzes pastiepjas roka ar telefonu kas zvana pa numuru neskaitāmas reizes kamēr kāds dusmīgs ierindas pilsētnieks pacēlis roku pret debesīm un tajās mītošajiem putniem ir izvests no pacietības un nevar ilgāk tolerēt šos tramvajus kas pārvadā skumjas un kas smeļas savas elektriskās dziņas no tranzistoru melīgajiem skatieniem es nevarēšu to piedot kā jūs lēkājāt uz vienas kājas strīpainos kreklos kuģīšus ievīstījuši ja vien tā būtu bijusi ostas teritorija es varētu piedot es izdalītu papildu porciju acetona un viss būtu norullēts visi bārdas rugāju izklīstu pa klubiem kur nu kurais apmaldītos māju stāvos ieklumpačotu svešos mazdārziņos nenodarot nopietnu bojājumu sofhoztehnikumam un man nenodarītu pāri ar kravas kastēm skriet pakaļ aizejošai ķerrai un vākties drosmes lai pārplīstu diezgan efektīvi ābeļdārzā un bumbierenēs ķiršus aiz vaigiem sastūmis skatīties iznīcinošu skatienu uz ceļmallapu puduri |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
