|
hehe labrīt vai tad man tagad būtu jābūt izvairīgam es tik ļoti esmu piekasīgs sev un vajag ievērot distanci bet man nepatīk dot sev norādījumus es aizmukšu divus kvartālus pa priekšu vai es sev riebjos tik neērti jautājumi jaunavīgā dienā tagad es to iezīmēju savā nokrāsā savas zīmogpēdas saštepselēju pa virsu kā pa kūku nostaigājis un ūsas saskrullējis. es gulēju labi un labi sapņoju kopš neēdu gaļu jūtos kā tad, kad atmetu smēķēšanu un turpināju ēst gaļu, tad sensācija noplaka un tagad tā atkal pacēlusies un varbūt periodiski atkārtosies man nav nekādu tiesību teikt ka es nezinu un es nevaru ielūrēt aiz tā ko es teikšu kamēr neesmu to pateicis esmu apnicīgs esmu tāds kad skatos ar citu acīm man ir problemātiskas attiecības ar tēti man riebjas viss ko viņš saka man nevar būt nekādu attaisnojumu es esmu slikts dēls nosaukt sevi par dēlu ir pabāzt sevi zem matrača kāds es dēls es taču neesmu nekāds vārds atliecies mierā nostājies un gavilē esmu meža sanitārs bet nejau tāds kas kaut ko tīra bet tāds kas ir absurds es neesmu nekāds halāts un šinelis un man nav nekā ko teikt varbūt vajag pieturēties pie šīs nostājas ka man nav nekas ko teikt vai nekā ko teikt un tad arī ieskrēja drostaliņa ķiršu ielas virtuvē un es sēdēju uz taburetes un mana bērnistaba bija mana bērnība bija mana pasaule nebija izbija zemeņu dobē izraka aku nē grāvi un kaimiņu sēta pasargāja kaimiņu zēnu no mašīnas nolaupīšanas spēļu mašīnas smilšukastē kasta brezenta ačgārnība viendieniņ divdieniņ |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
