![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ka paralēli ir tāda kā vēl viena ģimene, cilvēks, ar kuru mans cilvēks sazvanās un sarakstās katru dienu.
Kas tā viņām par atkarības formu??
Skumji. Jo man grūti to saprast un pieņemt. JA attiecības ir pārtrauktas, tad tās ir pārtrauktas, jo draudzība nav tāda atkarība vienam no otra.
Mana zvanīšanās un rakstīšanās brīžiem tiek uztverta kā apgrūtinoša, otra nē. Man vislaik grib iestāstīt, ka pastāv tik cieša draudzības forma, ka nevar iztikt bez viens otra informēšanas par katru kaut cik nozīmīgu notikumu un padomu prasīšanu ik dienu.
Es saprotu un zinu vispār, kas tas ir, bet man nav jēgas pavērt muti, jo viss tiks pavērsts pret mani.
Uzskatu, ja tam trešajam cilvēkam nav nokārtota un pilvērtīga privātā dzīve, tas nenozīmē, ka otram - manam cilvēkam tā jāaizpilda. Tā viņu atkarība nevienam par labu nenāk, nevienam no trim.
Rezumē:
Trešajam - pārāk liela nepatstāvība, atkarība no bijušajām attiecībām un joprojām dziļas jūtas..
Otrajam - vēl vecas vainas sajūtas paliekas, attiecības, kuras neko neuzspiež un no kurām var ņemt ko grib, vēl iespējams, svarīgu kontaktu un saskarsmes trūkums ārpus pamatattiecībām un iespēja pilnībā kontrolēt situāciju.
Pirmajam - grūtības sagremot un pieņemt tādu draudzības formu, kas ir kā paralēlas attiecības tikai bez seksa.
Un tagad kāds lūdzu pasakiet, ka vaina ir manī un tikai manī!?
P.S. Jā, es sāku samierināties ar esošo situāciju, bet tam arī var būt sekas... un nezinu vai tikai pozitīvas.. un vai man būtu jāsamierinās, ka tepat perifērijā visu laiku kaut kas notiek ar cilvēku, kuru mīlu un kurš mīl mani!?
Kas tā viņām par atkarības formu??
Skumji. Jo man grūti to saprast un pieņemt. JA attiecības ir pārtrauktas, tad tās ir pārtrauktas, jo draudzība nav tāda atkarība vienam no otra.
Mana zvanīšanās un rakstīšanās brīžiem tiek uztverta kā apgrūtinoša, otra nē. Man vislaik grib iestāstīt, ka pastāv tik cieša draudzības forma, ka nevar iztikt bez viens otra informēšanas par katru kaut cik nozīmīgu notikumu un padomu prasīšanu ik dienu.
Es saprotu un zinu vispār, kas tas ir, bet man nav jēgas pavērt muti, jo viss tiks pavērsts pret mani.
Uzskatu, ja tam trešajam cilvēkam nav nokārtota un pilvērtīga privātā dzīve, tas nenozīmē, ka otram - manam cilvēkam tā jāaizpilda. Tā viņu atkarība nevienam par labu nenāk, nevienam no trim.
Rezumē:
Trešajam - pārāk liela nepatstāvība, atkarība no bijušajām attiecībām un joprojām dziļas jūtas..
Otrajam - vēl vecas vainas sajūtas paliekas, attiecības, kuras neko neuzspiež un no kurām var ņemt ko grib, vēl iespējams, svarīgu kontaktu un saskarsmes trūkums ārpus pamatattiecībām un iespēja pilnībā kontrolēt situāciju.
Pirmajam - grūtības sagremot un pieņemt tādu draudzības formu, kas ir kā paralēlas attiecības tikai bez seksa.
Un tagad kāds lūdzu pasakiet, ka vaina ir manī un tikai manī!?
P.S. Jā, es sāku samierināties ar esošo situāciju, bet tam arī var būt sekas... un nezinu vai tikai pozitīvas.. un vai man būtu jāsamierinās, ka tepat perifērijā visu laiku kaut kas notiek ar cilvēku, kuru mīlu un kurš mīl mani!?
'attiecības, kuras neko neuzspiež un no kurām var ņemt ko grib, vēl iespējams, svarīgu kontaktu un saskarsmes trūkums ārpus pamatattiecībām un iespēja pilnībā kontrolēt situāciju.'
Vispār, tur jau arī ir atslēga.
Ērtas, low-maintenance, bez-pienākumu attiecības, kurām var pievērsties kad grib, kā grib, un ņemt tikai to, ko grib, pārējo atstājot ārpus.
Šķiet, vairumam cilvēku ir nepieciešams mazliet vairāk saskarsmes, nekā tikai ar vienu cilvēku. Nu ir tomēr tā, ka lai būtu gana labs savām pamattattiecībām, ir visu laiku jaspēj tajās ienest kaut ko jaunu. Grūti to izdarīt, ja vienīgais cits cilvēks no kā jauno paņemt, ir otrs tais pašās attiecībās iesaistītais - nu nēsam mēs visi ar tik bagātu iekšējo pasauli, lai spētu to novitāti paši ģenerēt. Ne visi jūtas ērti uzturot virspusējas attiecības ar plašu cilvēku loku - tur tomēr ieguldījums tiek prasīts. Atcerēties pa laikam sazināties, apjautāties kā iet, dzimšanas dienās apsveikt - daudz sociālās akrobātikas, kas ir nogudrinoša un patiesībā jau paņem nost enerģiju, kas citādi paliktu Svarīgajām un Vienīgajām attiecībām. Tā nu izlīdzas tā te - ar šauru cilvēku loku, ar kuru attiecības ir gana dziļas un stabilas, lai iesaistītās puses īpaši neuztrauktos par sociālo akrobātiku, bet par visu tām veltīto laiku arī tiešām dabūtu pretī saskarsmi ar dzīvu cilvēku, nevis konstruktu.
Kas tieši tajā ir tik slikts un nepieņemams? Ka svarīgam cilvēkam dzīvē bez tevis eksistē vēl kaut kas nozīmīgs? Vai būtu tik liela atšķirība, ja bijušo, par draudzību pāraugušo attiecību vietā tur būtu pāris duči paviršu (bet tāpēc nebūt ne mazāk - drīzāk pat vairāk) laiku aizņemošu attiecību, kas kopīgajā dienas plānā ieviestu vēl lielākas izmaiņas?
Nesaproti nepareizi - es vienkārši cenšos saprast tās puses viedokli, kurā tu esi. Ceru, ka nav tonis nejauši aizvainojošs rakstītajam iznācis.
super!
Paldies! Jo tieši tādu atbildi es gribēju - daļēji profesionālu un ļoti neitrālu. Tieši tas aspekts, ko minēji Tu, man neienāca prātā, kaut ļoti tuvu tam biju.
Vēl labprāt pajautātu Tev! Vai man šo savu ierakstu paslēpt, vai atstāt, t.i., lai mana otrā pusīte to var izlasīt?
Re: super!
Nav profesionāls.
Vienkārši sanācis visās trīs no situācijām būt - ok, bez tās bagāžas, ko dod 'bijušo' attiecību birka - kas tīri emocionāli droši vien piedod visai pamatīgu nedrošību. - lai gan, varbūt tad labāk ir mēģināt saprast no kā tieši baidies, un atrast abus apmierinošu veidu, kā justies savās svarīgajās attiecībās drošāk? Nevis kompromisu - bet tieši kaut ko, kas būtu labs jums abiem.
nevaru pateikt, vai labāk rādīt, vai nerādīt. Kāpēc tieši tu gribi rādīt? Un kā viņam visticamāk liksies - kāpēc gribi rādīt?
Neuztvers kā nodevību privātu lietu rakstīšanu internetā - _pat_ ja anonīmi?
Re: super!
Kāpēc gribu? Gribas, lai zin, ko es jūtu, ko domāju.
Es tikai nezinu, ko man tas dos. Jo var saprast ne tā un šausmīgi apvainoties, jo raksturs tāds dikti spītīgs un ugunīgs.
Hmm... nezinu īsti Negribas neko muļķīgu sastrādāt, daudz tā jau bijis.
Nodevība, gan nav tas vārds, kas iederētos šajā kontekstā.
Ja godīgi, es meklēju sirdsmieru, man tā trauksme un stress ir apnicis, tā vairs nav dzīve. Es gribu uzticēties līdz galam un viss. Tāpat visu nenokontrolēsi, nenosargāsi, nenoturēsi. Ja Tevi mīl, tad darīs visu, lai Tu justos laimīga, droša un apmierināta ar dzīvi.
Man ir jādzīvo arī sev, ne tikai otram.
Ko vajag to esmu visu izstāstījusi otrai pusei par to, kas man ir svarīgi un pieņemami vai nē šaj dzīvē.
Un vēl es uzskatu, ka nevar mīlēt par daudz, tikai par maz, vai vienkārši nemīlēt, bet tas vairs neattiecas uz mani.
Redzēs.. cilvēki ir tik dažādi!