superego refleksijas

'attiecības, kuras neko neuzspiež un no kurām var ņemt ko grib, vēl iespējams, svarīgu kontaktu un saskarsmes trūkums ārpus pamatattiecībām un iespēja pilnībā kontrolēt situāciju.'
Vispār, tur jau arī ir atslēga.

Ērtas, low-maintenance, bez-pienākumu attiecības, kurām var pievērsties kad grib, kā grib, un ņemt tikai to, ko grib, pārējo atstājot ārpus.

Šķiet, vairumam cilvēku ir nepieciešams mazliet vairāk saskarsmes, nekā tikai ar vienu cilvēku. Nu ir tomēr tā, ka lai būtu gana labs savām pamattattiecībām, ir visu laiku jaspēj tajās ienest kaut ko jaunu. Grūti to izdarīt, ja vienīgais cits cilvēks no kā jauno paņemt, ir otrs tais pašās attiecībās iesaistītais - nu nēsam mēs visi ar tik bagātu iekšējo pasauli, lai spētu to novitāti paši ģenerēt. Ne visi jūtas ērti uzturot virspusējas attiecības ar plašu cilvēku loku - tur tomēr ieguldījums tiek prasīts. Atcerēties pa laikam sazināties, apjautāties kā iet, dzimšanas dienās apsveikt - daudz sociālās akrobātikas, kas ir nogudrinoša un patiesībā jau paņem nost enerģiju, kas citādi paliktu Svarīgajām un Vienīgajām attiecībām. Tā nu izlīdzas tā te - ar šauru cilvēku loku, ar kuru attiecības ir gana dziļas un stabilas, lai iesaistītās puses īpaši neuztrauktos par sociālo akrobātiku, bet par visu tām veltīto laiku arī tiešām dabūtu pretī saskarsmi ar dzīvu cilvēku, nevis konstruktu.

Kas tieši tajā ir tik slikts un nepieņemams? Ka svarīgam cilvēkam dzīvē bez tevis eksistē vēl kaut kas nozīmīgs? Vai būtu tik liela atšķirība, ja bijušo, par draudzību pāraugušo attiecību vietā tur būtu pāris duči paviršu (bet tāpēc nebūt ne mazāk - drīzāk pat vairāk) laiku aizņemošu attiecību, kas kopīgajā dienas plānā ieviestu vēl lielākas izmaiņas?


Nesaproti nepareizi - es vienkārši cenšos saprast tās puses viedokli, kurā tu esi. Ceru, ka nav tonis nejauši aizvainojošs rakstītajam iznācis.