|
pamēģināšu pielāgoties šim logam un saprast, kā tas ir izmainījies. es nevaru atvairīt visas tās vīzijas, kas uzbrūk, kad nonāk salā. es piesēdos pie radioatoriem un sacerēju pasaku uz papīra un notis bira, kamēr tas izbeidzās. visi uzbrūkošie divizioni novilka bikses un ar stobru kātiem salaulātie bija no ziediem atteikušies. mēs bijām divās draudzēs vienlaicīgi un galīgais variants netika pieņemts, līdz mūsmājās visiem pietika iedzert indi un atvairīt uzbrukumus no gaisa. gala gadā ienākušais seržants uzplečiem žvadzot bija pielējis pilnas bikses un visa tukšā tara bija par to vainojama. mēs bijām divi brāļi un rājāmies ik dienu kājās stāvēdami, tāpēc bija itin viegli mūs sajaukt ar kādu citu. kad gestapo birojs tika slēgts uz restaurāciju, mēs piesēdām parkā uz soliņa un mums virsū lija ūdens. gāja gads pēc gada un kokiem bija jauni mundieri, to mēs itin veikli novērtējām un attiecīgi izrīkojāmies, proti, sākām vilkt īpašas atšķirības zīmes un arī drēbes pakārtojām šim principam. godīgi sakot, nebija divu tādu pogu, kuras varētu sašūt atstatus pietiekami lielā nonivelējumā, bet es biju atcerējies šīs saites un labprāt tās piekārtoju, lai kāds īpašais neapvainotos un nesaboztos sev pašam par lielu apgrūtinājumu, tādēļ arī piekodināju, lai uzaicina mūs visus uz savām ballēm, kurās glabāja nelielus seifus apakšējos stāvos un neļāva mums ielūkoties savās absorbētajās iemaņās ar grādu vien nepietika un mēs ļāvāmies launaga krāšņajam izklāsta, kas mūs atsvieda atpakaļ par apmēram gadsimtu bet laiku vairs nemērīja vienībās, bet gan apzīmēja ar burtiem, no kā arī izrietējām un nespējām piedāvāt parocīgu izskaidrojumu visām tām mutvārdu izdarībām, kas karājās gaisā un atteicās atteicās atteicās nolaisties nolaisties skaties gurgst sniegs, bet kādam svešam cilvēkam nāsīs ir liesmas. brīnišķīgi, bailīgi un vienlaicīgi uzmundrinoši |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
