|
es neatceros vakardienu, es arī nezinu, vai tas esmu es, kas to dara, jo katru dienu noteiktā laikā pulkstens pārlec par četrpadsmit stundām uz priekšu. nē, es neesmu situācijā, lai skaidrotu, man atļauts tikai iedot pa aknām, bet arī ne vardarbīgi un ne sāpīgi, bet tikai pozeriski, jo visam ir sekas un mans uzdevums ir izvairīties no sekām. labāk spēlēšu gonkas. ielikšu slēpti, bet tas man radīs nevajadzīgas sajūtas. ko tad lai dara, pamest kā saknābāšanai un paļauties likteņa varai. šoreiz vairs nav tā jaunība, kad mani satrauca, tagad esmu stabilāks, bet vienalga, ja stāstu par dažādām niansēm, tad izrādos nestabils. kā gan būt. palikt nelūdzošam pēc verdikta. atstāt jebkā darīšanai ar to. pats gan nenoslēpšos, neizdosies, varbūt tikai uz mirkli notēlot. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
