Kāpēc, kad iedomājos par kādu cilvēku, kuru sen neesmu saticis, un kad iedomājos, kā būtu tagad ar viņu satikties, es iztēlojos sevi nevis tādu, kāds es esmu tagad, bet gan tādu, kāds es biju tad, kad ar šo konkrēto cilvēku ikdienā komunicēju? Ka tik nav tā, ka es līdz šim lielāku uzmanību biju pievērsis tam, ko ši persona varētu par mani padomāt un kāds es varētu izskatīties šīs personas acīs (es koncentrējos uz savām sajūtām), nevis uz pašu komunikāciju?