Tur nu cēla priekšā zilus brīnumus - kā jau mūsdienās, tur bija cits līmenis. Prezentācija uz liela ekrāna vēstīja, ka piedāvāts tiek pirmā līmeņa eliksīrs - injekcija, kas mainīs tavu DNS un dos tev vismaz par 20 gadiem ilgāku dzīvi, labāku veselību, pilnīgu brīvību no infekcijas slimībām, un tie 20 gadi pie tam nāks klāt tagad, apstādinot novecošanu, tātad ilgāk būsi tik jauns, cik esi tagad, nenovecosi tos 20 gadus. Vēl būs asākas maņas un vēl citi sīki bonusi. Pretim nāk tas, ka kļūsti par vampīru, klāt ēdienam būs jādzer dzīvnieku asinis, bet nekādu negatīvu blakusparādību kā nespēja iet saulē vai līdzīgi.
Liela daļa cilvēku palika ļoti skeptiski, bet bija tādi, kas uzreiz gāja un pirka, turpat uz skatuves viņus sašpricēja, un viņi stāstīja, cik veseli uzreiz jūtas, ka ir asāka redze un vispār viss labāk. Naudu neprasīja daudz, un par tādu brīnumu es kļuvu vēl skeptiskāka.
Gaja dienas, arvien vairāk cilvēku sāka vākt kopā savus ietaupījumus un pirkt pirmā līmeņa eliksīru, bet es negribēju. Protams, ka bez zemūdens akmeņiem tas skanēja labi, bet es neticēju, ka viss par tik lētu naudu ir tīrs. Arvien vairāk pierādījās, ka man ir taisnība. Visi piedāvātie labumi tiešām, cik laiks deva pārbaudīt, strādāja, bet cilvēki kļuva viegli aizkaitināmi un kašķīgi, neapmierināti un nelaimīgi. Tad notika slepkavība, upurim bija nolaistas asinis, un viena sapotētā ģimene pēkšņi bija laimīgi un mierīgi uz... nedēļu. Tas daudzos raisīja aizdomas, kam es piekritu, ka izdzīvot gan var ar dzīvnieku asinīm, bet normālam psiholoģiskajam stāvoklim vajag cilvēku asinis dzert. Pierādījumu gan nevienam nebija.
Tālāk kļuva arvien trakāk. Piedāvāja otro paku - vēl 20 gadi klāt, un pie tam ļoti milzīgs fiziskais spēks. Atkal nemaksāja dārgi. Bija skeptiķu kompānija, bet, skatoties, kā otrā līmeņa uzlabotie gāž kokus ar plikām rokām, kamēr citiem jāmokās, daudzi sāka domāt. Vēl arvien viss strādāja, likās godīgi. Nu jau uzlabotā kompānija bija lielāka. Pazuda vēl trīs cilvēki un viņu līķus tā arī neatrada. Visi bija neuzlabotie.
Trešo paku vairs nedeva par naudu, izņemot par ļoti lielu naudu. Tagad bija jābrauc strādāt, izmantojot savu jauniegūto spēku. Neatceros, ko tur raka vai ražoja, bet darbs bija grūts, stundas jāstrādā garas. Cilvēki visi kļuva kašķīgi un strīdējās, bet visi uzlabotie nu jau alka trešo paku - neslimot vispār ne ar kādām slimībām, saglabāt ideālu veselību apsolītos gadus, ēst, ko grib, vien ne gluži spēcīgu indi, un būt skaistiem un veseliem. Visi gāja strādāt.
Nu jau nesapotēto bija palicis ciematā ļoti maz. Tos visi ienīda, uzskatīja gan par muļķiem, gan izlecējiem. Tika izziņots par ceturto paku - nu jau varēja iegūt vēl 20 gadus, un spēju lidot.
Cilvēki sāka rukāt kā traki, strādāja no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, lai dabūtu šo poti. Tāpat arī naids pārauga visas robežas, līdz mūs visus palikušos vienā dienā inficēja negribot ar pirmo poti. Jau nākamajā dienā jutu, ka fiziskā pašsajūta ir ideāla, bet nāk virsū nemiers, liekas, ka kaut kas lien zem ādas, kaut dzēru vistu asinis. Biju iepakaļ visiem attīstības ziņā, kuri jau centās uz piekto paku - vēl 20 gadi un divreiz lielāka izturība pret traumām un ievainojumiem.
Cilvēki ņēmās kā traki, plēsās gandrīz līdz nāvei, jo, lai cik uzlaboti nebūtu, miegs un atpūta tomēr bija vajadzīgi, lai gan stipri jau mazāk. Es pamazām arī sajutu degsmi, nopirku otro paku un sāku strādāt pēc trešās. Jutu, kā zaudēju sevi, alkās pēc vēl un vēl.
Tad paziņoja par sesto paku, kuru iegūt varēja tikai ar milzīgu naudas summu vai arī līgumu strādāt uz 100 gadiem. Tur bija gandrīz totāla neiznīcināmība. Vairs nevajadzēja ne ēst, ne elpot, dzīvošanai derēja visa uz Zemes sastopamā temperatūra, ķermenis kļuva izturīgs kā klints. Pārdevēji smējās, ka nonākot Zemes centrā vai uz Saules tomēr jāmirst vien būs, bet citādi - gandrīz nav nekā, kas varētu nogalināt, vismaz tādos normālos apstākļos.
Tajā brīdī man kā vēl tikai otrā līmeņa uzlabotajai tomēr parādījās kādas atmiņas par saprātu - es nolēmu bēgt. Sen jau neviens vairs nedomāja par to, ka ir kāda dzīve jādzīvo, ka ir bijuši sapņi, ko piepildīt, ka viņi jebko ir dzīvē gribējuši. Cilvēki kā vājprātīgi tikai alka pēc neiznīcināmības, nemirstības, visspēcības... un bija gatavi pārdoties par visu, kas iespējams. Parādījās baumas, ka septītajā pakā vis nebūs pielikti 20 gadi, bet dāvāta mūžīga dzīve. To neviens nezināja, bet visiem likās, ka tā jābūt. Visi bravūrīgi runāja, ka pastrādās tos 100 gadus, nu un tad, un tad dzīvos mūžīgi. Tiesa, neviens nezināja, kas būs 7 līmenī, tikai bija teikts, ka par to runās pēc tiem 100 gadiem.
Tā šausmīgā dzīšanās pēc vēl un vēl, lai gan jebkuram cilvēkam arī pirmais līmenis jau būtu daudz, ja to tagad tā iedotu, mani šausmināja līdz saltiem drebuļiem. Cilvēki bija gatavi vergot un pārdoties, aizmirst par ģimeni, draugiem, savu dzīvi, aizmirst visu un pavadīt mūžu verga darbā, lai tikai iegūtu... mūžību verga darba.
Aizbēgt man izdevās pamostoties...
Briesīgs sapnis, kas mani vajāja vēl visu dienu.