| Satiku |
[Jun. 28th, 2004|04:59 pm] |
Bij viens cilvēciņš,draugs manam kaimiņam.Nāca ciemojās,mani ne redzēt neredzēja.Un tad vēl bij kaut kādi pasākumi,kur es viņu redzēju,viņš mani ne.Un tad viņš parādījās tuvāk,tagad vēl tuvāk.
Jokaini.Agrāk vai vēlāk mēs viņus satiekam-tos nejauši jaušos garāmgājējus,kas iekrīt mums acīs.
Man patīk tādi pozitīvi cilvēki,kas saka Jā iespējām un piedāvājumiem,kas ir ar atklātiem purniņiem.
Dienas prieks.Maziņš,bet ir.Tas,ka es zinu,ka viņam ir jauka sieviņa,jauks bēbis taču netraucē rakstīt viens otram uzmundrinošus e-mailus,vai ne? Neko vairāk jau man arī nevajag.Vēl vienu cilvēciņu,kas vienkārši smaida man pretī.Tas ir daudz. |
|
|
