ka bērnībā es vienmēr gaidīju, kad dosimies viesos pie vecāsmātes, kuras dzīvokļa logi bija pavērsti tieši uz ielu ar diezgan intensīvu tramvaja satiksmi, un kura vārīja brīnišķīgu kakao.
(droši vien to pašu "sudraba marku", bet tā kombinācija ar ik pa brīdi zem loga aizgrabošajām metāla kastēm bija neatvairāma).
un, sadzirdot kārtējā tramvaja troksni, aizvien metos pie loga skatīties, kā tas lēnām aizgrab Sarkandaugavas vai centra virzienā. Tās bija retas vizītes, aizto sevišķi vērtīgas.