skatos uz to, cik aktīvi pusaudži un jaunieši skolā un citur (piemēram, jaunie kolēģi ansamblī) uzņem bildes ar sevi un liek internetos un visur kur citur, un ir jau loģiski, ir jāsaprot, kas tu esi, gribas sevi redzēt no malas un rādīt citiem, kaut kā nodefinēt un atzīmēt savu esamību. atceros, ka vidusskolas laikā mēs ar french_mime un rr_rrr_r arī fotogrāfējām draugu lokā viens otru un fotogrāfējāmies daudz vairāk nekā pat aktīvākajos fotogrāfēšanās momentos nesenākā pagātnē (ārzemju tikšanās braucienos, say). bet es vispār praktiski nefotogrāfējos jau sen, principā, drīzāk izvairos no kameras acs, un pēdējā laikā domāju, nez, vai tas aktīvo vizuālo reprezentāciju posms beidzās tāpēc, ka "kļuva skaidrs", vai arī vienkārši apsīka resursi un radās kaut kāds self-consciousness par šo. man laikam, tā abstrakti domājot par sevi fotõ, galvenā sajūta ir kauns.