Līdz Jaltai braucām pa Ginesa rekordisti - pasaulē garāko trolejbusa līniju. 2,5h ceļā un fantastiska ainava aiz loga. Lai arī PSRS laikus pašai nav nācies pieredzēt, bet, zinot to no bildēm, liekas, ka esmu atgriezusies senās fotogrāfijās. Nepamet sajūta, ka visas lietas ir  pārklātas ar krietnu putekļu kārtu.

No Jaltas uz Alupku ar autobusu drīzāk lidojām, nevis braucām. Braucot lejā pa kalnu ceļu, autobusa šoferis nevis piebremzē, bet vēl palielina ātrumu un kopā sanāk 130km/h, tā ka uz līkumiem jāskaita tēvreizes. Tā nu beigās tomēr veiksmīgi nolaidāmies kalnu ielokā pie Melnās jūras.

Tā kā esmu pieradusi pie Latvijas pauguriem, tad milzīgais Ai-Petri, skatoties pa autobusa logu, izlikās kā milzu tumšs mākonis, kas pārklāj debesis.

P.s - Vakarā piedzīvojām pirmo subtropisko vētru ar pamatīgu zibeni, lietu un vēju.