dūkaliņ, kas tev ir ar to sirdi. es skrienu ar kaplīti pa mālu un rauju ārā stādus un stādi raujās atpakaļ iekšā grib iekšā tikt kā gribas, kad nav iedomājams miers un traukos iesprostotais slīmests nobraucis no kalna pliku galvu un ar daiļu dakšas kātu metas virsū nācējiem ar nācereti nācējiem uzbrūk katlakalns. pagaidiet.
un tad iestājas rudenīgs ovācijas, jo visiem maziem bērniem gribas, viņi vēlas. tagad par nopietno putuplastu meldiņu un visu avotu iedzimto, kad maltīte pie mums pienāk un esam dienu atpūtušies, kad viss ir noklāts no st no acīm, raugāmies, kā labi esam padarījuši. nejaukais taifūns, graujošais sārtums vaigos. esmi būsim klaiņojuši pietiekami ilgi. laukā staigā sisterciju rindas, mērinstrumenti mūs gaida ar papirosu uz jumta, mēdās sniegavīri. klejo putuplasta līķi. mudīgi mājās iekursim krāsni, sasildīsim kartupeli un kājas |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
