|
ēberhards zaļoksna pienāk un sāk kačāt pravas teic man savu kodu, es saku, nedod man šādas norādes, kad es augstāks rangā, es lamājos ar saviem brāļiem un gaidu karā mājās gaidu pienu dzeru tēju dzeru kačegaru cienāju uz skursteni lamājos gaidu kad kritīs zvaigznes tad es varēšu visu pacelt gaisā un laimes lācis tad no manis nenobīsies un laidīs manas plaušas vaļā kas tik dikti saliktas pa plauktiem ka es nezinu kur likties tik dikti es gribu būt paviršs un nedrošiem soļiem lavos pa mājas durtiņām ārā un pa melno caurumu skatos, kā tas izskatās hopkinsa kunga launagā un mannā nē lielajā ķīselī kā upē es mazgāju kurpes tā manas aumaļas aiziet ar horizontiem un sakairina dzirdi kas ir vārīga un vāja nervos neturas iekšā bombas un laimē es iekliedzos, kad no visiem stūriem izlec bendes un sāk mani bintēt un es saku, mani nesauc mani nesauc es kleperis mani sitiet ar bintēm un flaneļa krekliem un psihoterapijā manas lieganās sajūtas pāraug drudžainos graudos es biju izliecies pa logu un smēķēju cigāru lai dienas gaismā nenāk mana smaka, kad es biju saturējis tik daudzas tarbas savās patvāra delnās, tad no manas palikšanas nekas nebija atlicis un es piedzēries amonjaku biju izbeidzis šīs attiecības ššš čūskas sīc un odos es iekodies ar pelageju lielumu mēs kopā audzējam bietes un mums par to maksā ražā un grauso izstīgo visas mūsu cerības |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
