Vudija Allena svaigākais produkts [par filmiņu “Scoop” vēl skaļi nerunā] “Match Point”, kura tagline ir pietiekami pretenciōzs – “Passion Temptation Obsession”.

Pirmais un svarīgākais mans brīdinājums – pirmo pusotru stundu tā ir vienkārša, nesamocīta melodrāma par pašlabumu, kaislību un krāpšanu, rodas pat šaubas par to, vai visa filma nebūs liels Allena jociņš tiešām bez nejaušībām, neirōzēm un augstākajā / aukstākajā sabiedrībā pilnīgi iederīgām dīvainībām.
Toties no pārspīlētas inteliģences karoga plivināšanas Allenam gandrīz izdodas izvairīties – tikai pāris mākslas galerijas, opera, mūzikls un liels daudzums tiešām elegantas mūzikas kontrastam ar tenisa bumbiņu svilpieniem pār tīklu. Bet arī šajā filmā varoņu sarunu / problēmu risināšanu “pie kopgalda”, vīnu malkojot, režisōrs nav spējis atmest. Neko, man patīk!

Protams, ainiņas ir perfektas, aktieri mīlīgi un sīkumi nostrādāti. Bildes ir ļoti tīras, krāsas – košas, bet pieklājīgas. Vienīgi garlaicīgi paliek, prātā nāk domas par to, vai vispār vajag noskatīties līdz galam, vai arī vienkārši atstāt, lai skatās cita auditōrija – tiešām kvalitatīvu melodrāmu cienītājas.

Masu psihōzi radošā Skārleta J. atstāj visnotaļ labu iespaidu pat uz manu skepsi attiecībā uz blondām meitenēm ar mīkstām, rōzā lūpām, jo citas sejas viņai apkārt ir krietni par pelēku, un, ja vēl vīra krāptajai, klusajai, bet turīgajai un izglītotajai pelītei Kloī [Emīlijai Mortimerai] tas piestāv, tad Džonatana Rīsa Meijersa sviedri un pārdzīvojumi netiek līdzi Skārletas proletāriskas izcelsmes bezrobežu seksualitātei un tikpat tipiskajām puspamestās sievietes neirōzēm un histērijām.

Mirklī, kad par problēmu atrisinājumu kļūst medību bise, filma sāk kļūt interesanta, un beidzot [beidzot!] Allens sāk rādīt stāstu, kuru piesaka jau pašā sākumā, lietojot kadru ar virs tīkla rotējošo tenisa bumbiņu - par veiksmes un nejaušību nozīmību cilvēka dzīvē. Vairākas sīkās epizōdes ar trešā plāna aktieru darbu ļauj skatītājam risināt sarunu pašam ar sevi par to, kas ir veiksme. Un tā šajā gadījumā, kā to norāda arī viena no Dž. Rīsa Meijersa frāzēm, ir tieši tik absurda, lai piestāvētu Allenam un sāktu aizraut, jo pēdējās minūtēs ļoti konkrēti liekas, ka nu taču beidzot centrālajam varonim būtu jāpiedzīvo neveiksme, ka būtu taču jānāk lōģiskajam sodam…
Nē, nevajag gaidīt, šajā darbā nav ētikas un taisnās tiesās, tikai prieciņš par veiksmīgu izgrozīšanos!

Otru reizi gan neskatītos – tomēr pārāk ilgi stiepjas tās 90 minūtes, kas jāgaida līdz parādās stils un doma.