nu jau pārāk bieži ir divējādas sajūtas. tā, ka ir labi, bet pēc brīža, tā labāk padomājot, varbūt pat nevajadzīgi, atkal ir slikti. precīzāk, skumji. mulsums.
šķiet, ka cilvēks, ko es pati redzu spogulī, nav tāds, kādu mani pazīst citi. šķiet, ka cilvēks, kurš raksta, nav tāds, kādu citi iepazīst, to izlasot. šķiet, ka es neesmu tāda, kāda varētu un gribētu būt.
un tagad tiešām var teikt, ka cilvēki tikai domā, ka zina, kas es esmu. ne sūda jūs neziniet
lai gan varbūt tas ir pat labi, ka katru dienu par mani var uzzināt kaut ko jaunu. tas jau nekas, ka tas, kurš brīnās, ir bijis man blakus visu mūžu
patiesībā jau man neiet slikti. vienkārši tgd atkal ir tā diena, laiks, kad viss, kas sakrājies, neizrunāts, neaprakstīts, nepateikts, parādās
šķiet, ka cilvēks, ko es pati redzu spogulī, nav tāds, kādu mani pazīst citi. šķiet, ka cilvēks, kurš raksta, nav tāds, kādu citi iepazīst, to izlasot. šķiet, ka es neesmu tāda, kāda varētu un gribētu būt.
un tagad tiešām var teikt, ka cilvēki tikai domā, ka zina, kas es esmu. ne sūda jūs neziniet
lai gan varbūt tas ir pat labi, ka katru dienu par mani var uzzināt kaut ko jaunu. tas jau nekas, ka tas, kurš brīnās, ir bijis man blakus visu mūžu
patiesībā jau man neiet slikti. vienkārši tgd atkal ir tā diena, laiks, kad viss, kas sakrājies, neizrunāts, neaprakstīts, nepateikts, parādās
mūzika: ben harper - please bleed
pateikt