| |
[24. Okt 2008|07:15] |
Tas sākās dienā, kad viss dega. Es vienmēr sēžu pašās beigās. Es sēdēju, viss dega, es raudāju, viss dega, un tad viņš laikam mani pamanīja.
Jo es pamanīju viņu. Es zinu, ka paskatījos ar milzīgu naidu pretī. Jo es pazīstu to skatienu. Tas saka – es mīlu tevi. Tā nu viņš tur sēdēja un sūtīja man mīlestību, un es sūtīju viņam naidu.
Šodien viss atkārtojās, tikai manī vairs nebija naida. Mīlestība ir melnais caurums. Viņš iesūc visu.
Savādi ir tas, ar kādu nemainīgu mieru viņš skatās tieši acīs. Joprojām gatavs palīdzēt. Es skatos pretī un stāstu, ka nekad nelaidīšu viņu sevī, ka nekad nemīlēšu. Jā. Līdz šim esmu ielaidusi sevī un mīlējusi tikai tos, kurus solos nekad nelaist un nekad nemīlēt.
Bet – šoreiz – lūdzu. Darīsim tā – es zinu, ka varētu viņu mīlēt mūžīgi un pavisam, un tas mums nav jāpārbauda. Darīsim tā – jā, es mīlu viņu, jā, viņš jau ir manī, paldies. Darīsim tā, ka es varu paskatīties pretī un teikt – ocmn, cilvēk, jums zied plaukstas un kāju pēdas! Jūs nedrīkstat pašās salnās tik ļoti atsegt savu sirdi! Sasedzies, mīļotais, ņem visas koku lapas un skujas. Guli mierīgs. Un – vai es jau teicu paldies par to reizi, kad viss dega?
Un tur nesēž vairs neviens. |
|
|
