Asiize

08:59 pm: Nav vidusceļa, tagad, kad rudeņo visapkārt – vai nu par tumšu vai par gaišu man, pirmoreiz mūžā labprātīgi dzeru kafiju, asarojos, jo ilgojos. Kaut kad augustā uzrakstīju pasaku, kur galvenā ideja bija – ar bērniem, kas neizaugs lieli, Dievs debesīs sunīšus spēlē. Un tad tūlīt pēc tam bija Beslama, un tas viss kaut kā saslēdzās kopā. Nevaru izturēt krēslu. Gribās tādu Lorenca sauli. Tā, lai eļļa čurkst uz ādas, un smiltis gruzd zem kājām. Arī vēju vajag daudz – okeāns un jūra, krievs un latvietis. Tā, kā tajā rītā netālu no Toledo, pamodos ap septiņiem ar iepriekšējās dienas smiltīm skropstās, dzēru kumelīšu tēju un vēroju savu aizmigušo draugu, neko vairāk nevajadzēja, neko, pilnīgi neko, tādas sajūtas gribu kolekcionēt, pašpietiekamības dzīres, kur ūdens ir vīns, un ik kustība – deja.
Rīt svētdiena. No lūdzoties nolauztiem krustiem, tu kāpnes uz debesīm būvē. Gribu uz baznīcu. Neaiziešu noteikti.
Kā vieglāk – aiziet no vai aiziet pie? Negribu labirintu, kaut kādus attiecību viaduktus, arī ceļu nodokļiem īsti neesmu gatava. Galvenais neieslīgt princesībā, būt stiprai, adekvāti stiprai bez bailēm no vājuma.
Gribu savu vonderlendu – Pēru Gintu, Belmondo un Malvīni ar ziliem matiem.