Saraudājos tā līdz aizdusai, līdz iedomātai astmas lēkmei, sarkanām acīm un slapjiem vaigiem.

Tas nu man padodas vislabāk par visu un visiem. To nudien es māku. Justies nožēlojami, vientuļi, bezcerīgi. Man liekas, man pat vajadzētu atvērt kantori, ("Ievas nožēlojamais, vientuļais, bezcerīgais kantoris", piemēram) tikai kaut kā trūkst pārliecības, ka kāds par šādu skatu būtu gatavs atdot pat sakaltušu siermaizi, kur nu vēl kādu kapeiku.

Tā nu es lēkāju no vienas emociju peļķes otrā. Mana sirds mūždien slapjām kājām, un pat muļķim skaidrs, ka ar mūžīgi slapjām kājām bez saaukstēšanās nu nekādi neiztikt.