nekurlande

11:09 am: Aizvien par pavasari

Vakar vēru datoru ciet ar rokas sitienu, metu ap kaklu šalli un skrēju laukā neaizpogājusi jaku, jo zināju, ka tur ārā kas gaida. Un gaidīja. Pavasarim kļūstot arvien tuvākam, vispār ir grūti nosēdēt slēgtā telpā, seviški, ja pa logu neganti spīd saule. Bija kaut kur pirms pieciem pēcusdienā, kad lepni un nesteidzīgi (par spīti iekšējām sajūtām, kas lika kaut kur bezmērķīgi skriet un lēkāt pērno lapu kaudzēs) vilkos pa Brīvības ielu pavērtu kažoku un spoguļainām saulesbrillēm uz deguna, kā viens no tiem cilvēkiem, kuru maigajām acīm saule nodara nepārejošu kaitniecību (patiesībā vienkārši gribas būt ārprātīgi stilīgam). Tā nu es tur raiti soļoju (klumburēju, jo spoguļbrilles visu padara tik tumšu, ka spēju nojaust tikai objektu aptuvenos siluetus) un smejos par sevi. Un par visiem citiem nopietnajiem 'stilīgajiem' pretīm nācējiem , ar visām viņu somiņām, un cepurēm, un gadžetiem. Puķu tantes visur cenšas iebāzt savas puķes un ubadzes pie baznīcas savas rokas. Ieeju kaut kādā bodē nopirkt šokolādes kūku un pasmaidu priekšā stāvošajam celtniekam, kurš pērk aliņus, un, kura vidējais pirksts, tāpat kā manējais, ir aptīts ar plāksteri. Klumburēju tālāk ar to savu kūku rokā, pēc otrā kodiena saprotot, ka vispār jau man tie saldumi aizvien riebjas un arī šurp lidojošie putni to neizmainīs. Un tad man pretī nāk kāda gaismiņa, viena no manām pēdējām mīlestībām, bez jebkādām pārsteiguma pazīmēm apskaujamies un smejoties tālāk dodamies kopā. Pirmajās durvīs pa labi bija kaut kādas tur humpalas, kuru pagrabstāvā nokāpjot secināju, ka 7 no 10 apmeklētājiem ir savstarpēji pazīstami, nenoturējos un skaļi smējos, un visi smaidīja, vai smējās, un pārģērbās ārpus ģērbtuvēm, uzreiz pie drēbju stendiem, starp tiem paaugstināto jostu džinsiem, un hawaii mauku brunčiem, un omēm, kuras cīnās ar neredzamiem ienaidniekiem, deviņiem pakaramajiem un kliedz uz jauniešiem, pārmetot netiklības, pārāk nesteidzīgas kustības un mugursomu valkāšanu publiskās vietās. Un es nevaru beigt smieties, un visi ķiķina, un smaida un nesteidzīgi klīst apkārt pa mazo telpu, cilādami košas sporta jakas un nodeldētas kedas. Es vispār pēdējā laikā nevaru beigt smieties, redzot, cik cilvēki dzīvi mēdz uztvert nopietni. Un tad, nesot kaut kādu maisu ar amerikāņu psihopātes tipa kleitu, tādu dzeltenu un pieklājīgu, kas vēsta 'mans vīrs mira dabīgā nāvē, policista kungs', skatos kā saule aiz lielajām ēkām aizsīd no Ģertrūdes ielas biešu sulas spiestuves virzienā.
Un beidzot nonāku iecerētajā kafejnīcā, kur nolīst no paziņu acīm, lasīt un strēbt kafiju, un slepus vērot pieaugušu pāru randiņus, meiteņu lūpu nospiedumus uz krūzēm un vectēvus, kuri vēro mani, cerībā, ka starp grāmateles lapām neesmu ieslēpusi viedtālruni (bāc, cik pretīgs vārds). Bet tad ienāk Dzintars Briedis, un pievienojas pie galdiņa, esmu tieši brīdinājusi par to, ka tagad nerunāšu un aizvien spītīgi cenšos urbties savā lasāmvielā , un pelnītajā atpūtā, un tad ienāk viens, un divi, un Egils, un Matīss, un Inese. Un no jauna atliek tikai smieties par to, ka no desmit telpā esam septiņi. Un es vēl nedaudz mēģinu pievērsties, un tad man ko vaicā, un uzrunā, un smaida, tādi lēni un apdulluši, un saprotu, ka tos tauriņus vairs nav iespējams aizdzīt. Pēc divu teikumu apmaiņas no blakus galdiņā sēdošā uzzinu, ka viņš grasās taisīt dokumentālo filmu par Kikoniju, un varbūt izpļāpājos, bet runā, ka kopīgi kādu mērķi īstenot esot vieglāk, tā kā tie, kuriem gribas ko teikt - uzmeklējiet šo džeku. Un tad blakussēdētājs smīnot saka, ka liks mani mierā, iepazīstina ar igauņu dāmu vārdā Kaija, un man atkal nāk smiekli, jo zināju, ka vairs nelikšu pati sevi mierā. Tad devos atgriezt Sagānu un Kortāsaru, un mēs klausījāmies trakos astoņdesmitos, Paulu Hardkeslu, Malkolma Maklarena Madame Butterfly, Polu Jangu un vēl Frenku Zapu. Jūs zinājāt, ka Frenkam ir 109 albumi un dzīves laikā izdoti 62? Gan jau, ka zinājāt. Un zinājāt arī to, cik forši ir pirmo pavasara dienu apdullinātie cilvēki, kuri sāk bāzt laukā savus purniņus no migām un cik pārsteidzoši pašam šķiet, ka uzraksts 'Es tak tevi mīlu, muļķe' uz kādas daudzstāvenes durvīm, ir aizkustinošākā lieta, kas redzēta pēdējā laikā.