tethys_

Biju pie mātes, ļoti daudz izrunājāmies. Stāstīju par savu dvēseles radinieku, sākām runāt vispār par depresijām, bērnības traumām, citiem traumatiskiem notikumiem, to kā pieredze bērnībā ietekmē visu dzīvi, kāda nozīme ir tam, kādā ģimenē esi augusi, cik šausmīgi ir skolas gadi, kā domājošiem, lasošiem, inteliģentiem cilvēkiem, kuriem pie tam ir spēcīga jūtu pasaule, nav šeit īsti vietas, un cik grūti ir tomēr to sev radīt, jo atrast to nevar...
Bija interesanti, dziļi.
Gribētos par šo to pastāstīt tam pašam sarunas tēmu vaininiekam, bet nevar... gribētos garu, dziļu sarunu, daudz, daudz tādu... gribētu runāt, un staigāt pa skaistām un neglītām vietām, ar skaistiem un neglītiem cilvēkiem, runājot par skaisto un neglīto dzīvi un pasauli.
Gribētos spēt teleportēties, vai kā Līgas Priedes dziesmā - tev pie gultas nostāšos, it kā elpa klusa...
Man liekas, ka līdzīgi varētu justies cilvēks, kas ilgi nodzīvojis ar vienu kāju, tad to atdabūjis, un atkal pazaudējis... gribēto dejot, bet vairs nepietiek lēkāt uz vienas kājas...