nekad nedomāju, ka iesnas un stāvoklis, kad vēlies, lai tev vispār nebūtu tādas ķermeņa daļas kā kakls, tā kā tajā vislaik skrāpējas deviņi velli, var būt tik akadēmiski noderīgs. galu galā tieši slimības dēļ pēc divām stundām agoniska miega biju spējīga šodien piecelties sešos, lai dotos uz agro lekciju, tā kā zaudēt man patiešām nebija ko. vienīgais mīnuss, ka uz 1/3 ir samazinājusies dzirdamība un pārējās ar ēdienu saistītās maņas, kas liedz baudīt un pilnvērtīgi humanoidāli funkcionēt, kas tādās izdevušās dienās kā šī parasti izvirzās vadībā aptaujā "kas ir dzīves jēga".