Eh, vienu lietu jau zinu... banāla, stulba līdz smiekliem. Taču diez vai tomēr tik vitāli svarīga.
Neciešu, kad kāds kaut ko dara ar piespiešanos. Dievinu, kad mani lutina un jūtos kā princese, bet ciest nevaru, ja tas nenāk no sirds.
Viss ir labi. Dzīve turpinās. Svarīgi sīkumi ir un paliek tikai sīkumi. Tomēr arī sīnusa mezgls ir tikai mazs knipucītis, bet tomēr tas liek sirdij darboties un cilvēkam - dzīvot...
Viss plūst, viss mainās... tā patiešām ir.
Vienā dzīvē mūžīgs nav nekas, bet esamībā mūžīgs ir Viss. Tās jūtas, tās sajūtas, tas brīnums būs atkal citā dzīvē, citā laikā, citā esamībā.
Mūžīgi.