Asiize

01:05 pm: uz manas sērkociņu kastītes "Sports" ir zirgs ar desmito numuriņu!
laikam nekas gandrīz nav sakāms nevienam, vai arī par daudz ir bijis smieklu par visu, par visām tām lietām, par kurām nesmejas, par kurām nerunā, par daudz cinisma par nāvi un mīlestību, kādu laiku jācenšas izvairīties lietot vārdu sirds.
kaut kāds tuksnesis un šodienas "Dienas" krustvārdu mīklā gandrīz neko nezinu, man priekšā stāv neizsaiņota dāvana.
man trūkst gribas konstatēt gribasspēka trūkumu, un nu jau es pati smejos par visu, iedvesmo tikai skumjas, jo asarojoties var rakstīt jebko, nebaidoties par kvalitāti. Es aizraujos ar lielajiem vārdiem, pie pirmās izdevības lietoju visus tos - liktenis, lāsts, sods, ha - noziegums. Radu teoriju, kur nodevība nozīmē pieredzes trūkumu. Solījumi bez pieturzīmēm, cik labi, ka starp pirkstiem nav peldplēves. Gribas padzerties. Nevajadzības sajūta, tāds tu velies kā kunkulis tukls, lieks, mazmīlēts, mirklī, kad viss, kas dēvēts par mīlestību sevī, griežas pret mani ar tērauda zobratiņiem. Un tas vienmēr ir vienādi, es mīcu mīklu, saberu visādas virces un labi daudz safrāna, izcepu smaržīgu dzeltenmaizi, kāds pienāk un paskrubina garoziņu, jo vairāk negrib, es eju uz tirgu un pārdodu savu kūku, savu klaipiņu pa šķēlītēm uz svara, pa lēto, pa visdārgāko. Jo pietrūkst drosmes pavaicāt, tad labāk elpot klausulē, trīsreiz sagaidīt ceturto signālu. Tas ir kā rakņāties pa svešu dārgumu lādīti un sagriezt roku ar pēkšņi atrastu žileti un nevar jau pēc tam vainot lādītes īpašnieku, ka viņš tur žileti ielicis, nav taču ļauts rakņāties, atkal un atkal vieniem un tiem pašiem ķieģeļiem ļaut pieri noglāstīt ietriecoties. that`s me.