Kad sāku lasīt Kamaza komentam pie mana iepriekšējā ieraksta, uznāca vēlme kaut ko pamuldēt nedaudz nost no tēmas. Pēc tam gan izlasīju līdz galam un sapratu, ka tas ir pavisam kaut kas cits, kā sākumā nodomāju. Tiesa, ja "man nav skaidrs, kamdēļ literatūrā būtu kādam jāstāsta man par dzīvi un to, kā viņš uz to skatās," atgādinu: U R READING A GODDAMN BLOG ON DA FAKIN INTERNET, DUDE! Ah, well, bet patiesībā piekrītu tur izteiktajai domai (ko arī pats ne reizi vien esmu atkārtojis) - protams, tas nemaina faktu, ka todien iedrukātajam... ēēēē... sūdam nebija ne mazākās saistības ar manu dzīvi vai manu skatījumu uz to. Tas bija random vārdu kopojums, kas vienkārši iesākās ar nepareizo domu sološiem vārdiem.
Bet tas bija sūds. Un tas noved pie šīsdienas sarunu tēmas, dārgie bērni. Proti, tieksmi publiskā telpā nenovērtēt sevis paveikto. Kad Lynx lūdza man palabot viņa Jūras Vilku "reklāmas tekstu", nebiju gaidījis ieraudzīt "Ok, ja jums galīgi nav ko darīt, varat nočekot šito sūdiņu." Velns viņu zina kādu iemeslu dēļ Lynx'am bija ienācis prātā, ka tas palīdzēs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka JV ne tuvu nebija sūds. Gluži otrādi. Un esmu pārliecināts, ka arī pats Lynx to zināja. Taču, mesidža nodošanai līdz publikai viņš izvēlējās izlikties, ka neuzskata sevis taisīto par kaut ko vērā ņemamu.
Protams, pēc n-to stundu pavadīšanas, drukājot kodu, jebkura spēle veidotājam vairākus desmitus reižu būs paguvusi pieriebties un izskatīsies pēc pēdējā mēsla. Un ne tikai spēle. Tomēr man līdz šim ir izdevies atrast tādu skatu punktu, no kura skatoties uz sevis radīto, tas izskatās pieņemams. Vismaz veidošanas procesa laikā. Pēc tam cenšos to novērtēt "objektīvi". Ja saprotu, ka uzrakstītais ir sūds, tad izmetu to miskastē. Iepriekšējais ieraksts gan bija izņēmums, jo tieši tāds bija mans nolūks, to rakstot: proti, piedrāzt kvalitāti un drukāt kaut ko galīgā randomā. Pie tam man bija slinkums meklēt ieraksta dzēšanas opciju.
Bet, ja izdodas radīt kaut ko kaut vai puslīdz pieņemamu, tad cenšos to arī tā dēvēt. Nevis pieņemt vairāk vai mazāk liekulīgo "ā, tas ir pēdējais mēsls, tāpēc negaidiet neko labu" nostāju - daļēji arī tāpēc, ka man jau sen ir pieriebies lasīt līdzīgus tekstus. Un daļēji tāpēc, ka, pēc daudzu simtu grāmatu izlasīšanas (tas nav pārspīlējums: 6-14 gadu vecumā ~300 lpp. bieza grāmata tika izlasīta gandrīz ik dienas), spēju precīzāk par daudziem novērtēt uzrakstītā patieso vērtību. Un pārrakstīt, ja ir radušās pretenzijas. Jā, apzinos, ka manā vecumā ne uz ko daudz nevaru "atvēzēties". Pie velna, man ir tikai divi stāsti, kurus varu izlasīt nežāvājoties. Pārējie ir gauži viduvēji. Labākajā gadījumā. Tomēr es redzu tajā visā padarīšanā potenciālu, tāpēc turpinu rakstīt.
Bah, bet ko es īsti gribēju pateikt?
Varbūt: kaut ko radot, jācenšas to vērtēt augstāk kā patiesībā, bet, pēc pabeigšanas - objektīvi? Varbūt. Bet tā man šķiet tikai pašlaik. Mācoties.
Vai varbūt: kas cits sunim asti cels, ja ne pats? Who knows. Who cares?
====
Ak, jā, "Dienas Skola" sestdien pwnoja. Iespējams, pat pārāk daudz - to redzēšu šosestdien.
Konduktoru rakstu beidzot pabeidzu un nosūtīju. Tagad negribu redzēt nevienu konduktoru ne divu kvartālu attālumā.
Pirmdien pēc "mākslinieku sanāksmes", ar mani vēlējās aprunāties "Dadža" glavreds. Izrādījās, ka viņš bija lasījis manu feļetonu par atsevišķu Latvijas vēstures stundu ieviešanu skolās un noturēja runu par patriotisma nozīmīgo lomu sabiedrības morāles veidošanā. Or something.
Current Music: Can - Mary, Mary, So Contrary