Man, veicot kādu darbu, diskomfortu rada noskaņošanās moments. Man jau no senatnes ir bijusi sajūta/pārliecība (vai arī man tas ir iedzīts), ka noskaņošanās uz darbu ir vitāli svarīga, lai kaut kas izdotos. Ka nevar gaidīt rezultātus, ja neesmu attiecīgi noskaņojies. Ka tieši otrādi, ar šādu nenopietnu attieksmi, neveicot priekšdarbus – noskaņošanos, darbu var jau uzskatīt par nekvalitatīvu. Un, ka uz darbiem, kas ir atbildīgi, ir visvairāk jānoskaņojas – jākoncentrējas, jāuzmanās utt. Bet man šāda apzināta koncentrēšanās sagādā problēmu, jo vienkārši nemāku koncentrēties. Jo nezinu, uz ko tieši vērst uzmanību. Jo manā uztverē, katra darba veikšanā vienlaikus notiek vairāki procesi. Un es apzinos, ka es nevaru uz visiem šiem procesiem koncentrēties vienādi. Un arī pats koncentrēšanās process uz kādu konkrētu lietu man rada diskomfortu, jo es mēdzu tā ieciklēties uz pilnību un pareizību, kuru, kā pats tagad saprotu, es nekad nevarēšu sasniegt. Un, ņemot vērā visus šos sarežģījumus, es sāku uztraukties, jo es apzinos, ka darbu neveicu maksimāli efektīgi. Un, būdams uzskrūvējies uz faktu, ka visa mana dzīve var izšķirties no visniecīgākās nianses, es pārdzīvoju, cik īstenībā neefektīgi es strādāju. Un, apzinoties, ka galu galā, pievēršot savu uzmanību uz koncentrēšanās procesu, es nespēju pilnībā koncentrēties uz veicamo darbu, es sāku stresot vēl vairāk. Un visbeidzot, mans stress ievērojami pastiprinās apzinoties, ka koncentrējoties, cenšoties sevi pasargāt, īstenībā es ar savu stresošanu mazinot savu uzmanību uz veicamo darbu, varētu pat vairot iespēju, ka kļūdīšos.