18:51
Pavisam nesen, lai pirms pirkšanas iepazītos ar vienna rekomendētajiem mūziķiem, nācās apgūt sātaniskos torrentus, un sagadījās, ka pirmais atskrēja kemikāļu jaunākais ālbums. Un kraftwerk, kurus es nekad tā sistemātiski nebiju klausījies. Damn, CB ir rijuši dzīvu kraftwerku, bet tas pat nav galvenais. Ko es te putrojos ? Ak jā, tas viņu jaunākais ālbums man nepatīk, werki toties ir cita lieta. Un kautkāda jēdzīga mūzika nāk lēni kā rīta gaisma, zivju vietas nezinu.
Kāpēc es neaizgāju uz darba vodopoju ? Nevajag jau uzreiz nokrist zem galda, varētu parunāt un paklausīties. Te nu es sēžu ar ceptām olām un marinētiem tomātiem ribās, un atceros ka bērnībā viss bija kaitīgi - gan onanēšana, gan marināde izžāvēja asinis (vai tomēr smadzenes ?), toties tagad no visa paliec vai nu smukāks vai stilīgāks.
Ak jā, lūk kādēļ šī dīvainā sajūta "kto ja, gde ja ?" - aizgāju tomēr līdz tai Troicka labdarības izstādei. Bildes vroģebi redzēju, bet vislabāk man patika apraksti pie tām. Nu labi - feinas bija mazā ar sēņu adventūri un "ražas svētki", ne tādēļ ka es to pirmo reizi redzu bet tādas kā naivisma noskaņas pēc un izstāde nav par bildēm, galu galā. Es taču sirdī esmu provinciālis, kā biju tā arī paliku. Varbūt tādēļ man nepatika ka tantei mobilka spēlēja skanīgu maršu un tad viņa skaļi brēca trubā, lai tik družka velkas uz otro stāvu vai viņa nokāpšot lejā. Izstāde - tā ir izstāde, mazliet pietātes, mazliet uzmanības un mazliet diskrētuma, zviegt un apcerēt gaidāmo eklērvakaru var arī uz ielas. Nujā, par to sajūtu. Kur es esmu nonācis, un kāpēc es dzīvoju tieši tā ? Vai tas maz esmu es, ko ?