kaut kā ļoti, ļoti gribās būt vecai. ļoti, ļoti. gribas, bet neaizmirsti sevi, neaizmirsti, kā saraujies ikreiz, kad pirmsvēlēšanu cīņas manīdama, tu aptver, ka šoreiz tās ir arī tevis dēļ. šoreiz viņi gribēs arī tavu balsi. šoreiz arī tu esi viņiem svarīgs. neaizmirsti to savādo sajūtu, kad saproti, pavisam drīz, tu savās mājās, iespējams, būsi vien ciemiņš, ciemiņš savā istabā, ciemiņš savā gultā. neaizmirsti, cik ļoti tu brīnies par sevi, par to, ka tikko biji, bet nu vairs neesi, cik ļoti tu brīnies par viņiem - tikko bija, bet nu vairs nav. kaut kā tik ļoti gribās būt vecai, bet neaizmirsti - tik ļoti bail kļūt lielai.

tieši brīžos, kad man visļotāk gribas izdzēsties un pazust, es visvairāk skumstu pēc cilvēkiem un vēlos tos sajust sev blakus esam. tas ir tāpat.

ar priekšķepām sniedzoties pēc laimes
ar pakaļķepām grūžot to prom