Daudz, daudz sātanisku, ironisku emocijzīmīšu.
Ko es redzēšu tagad? Ka man jānogalina kailām rokām visi, ko es mīlu, citādi viņus spīdzinās vēl trīs gadus, uzturot knapi pie dzīvības (un tad nogalinās)?
Vai man būs jāstāv pie sava kapa, kurā pilnīgā aizmirstībā gāzīs vienu pēc otra visus manus gadus un visas manas attiecības ar cilvēkiem, kamēr viņi šajā procesā mani pamazām aizmirsīs un es izdzisīšu no atmiņas un esamības, lai kā rēgs klīstu pa savas nebijušās dzīves pilsdrupām, vienīgā atceroties, ka es kādreiz biju?
Vai man vienkārši sejā teiks un atkārtos - tu esi sīka kuce, kas vienkārši ir ērti šad tad izmantojama?
Vai man būs jāsapņo, kā no Latvijas aizbrauc visi, ko es pazīstu, līdz es palieku viena starp pilnīgiem svešiniekiem, jo aizbraukuši ir visi, ko es esmu kaut nedaudz pazinusi?
Vai man būs jāklejo starp daudzām ideālām mājām, kuras vērs durvis un vārtus ciet, sakot, ka es nekad nebūšu tā vērta, lai man kaut kas piederētu?
Vai man būs jāklejo starp Zemes, Saules un Mēness mirušajiem, klusajiem ķermeņiem, pilnīgi tukšā un pamestā Visumā, kurā nodzisusi katra zvaigzne, pazudis katrs miglājs, un kāds ir aizmirsis uz labākiem medību laukiem pārcelt vienīgi manu dvēseli?
Vai es būšu vienīgais cilvēks, kuram kā izrādās ir nemirstīga dvēsele, un nekas priekš manis vienas nebūs radīts, jo kāpēc gan radīt paradīzi vai elli vienai dvēselei?
*
Lūdzu, iedvesmojies, mana slimā zemapziņa.
Neatceros, ka es jebkad būtu pamodusies kliedzot un nespējot izrauties no sapņa.
Laikam tie laiki drīz pienāks.
*
Kas ar mani ir? Es taču esmu cilvēks, kas nemurgo!!!!!!! Kāpēc tieši tagad? Kāpēc es redzu šos gotiski skaistos stāstus, ko būtu interesanti lasīt, bet ko ir tik mokoši sāpīgi piedzīvot?
Mani sapņi ir dzīvāki par realitāti, tie ir dziļāki un jēgpilnāki par jebkuru manas dzīves mirkli, pat pašu dārgāko, tāpēc sāpes un bezjēdzības, zaudējuma un pamestības sajūta tajos ir vēl daudz dziļāka kā nomodā.
*
Kurš var pateikt, kas ir ar mani???