Ahāts

"Alvīne bieži, apnicīgi bieži kavējās atmiņās par Riču - no apziņas dziļumiem izcēla aizmirstības putekļiem klātus sīkumus, apslaucīja, lika rindiņā un vaļas brīžos pārcilāja kā porcelāna zilonīšus, kamēr uzspodrinātā pagātne sāka likties laimes laiks, kas, pārvērties par mākoni, cēlās augstāk un augstāk, pamazām aizvien vairāk zaudējot sakaru ar realitāti. Viņas mīlestība bija gatava nest nebeidzamus upurus, kā jau mīlestība, urdoša un mokoša, dažbrīd traģiska, dažbrīd smieklīga. Mūžīgajā sasprindzinājumā, kādā Alvīne allaž gaidīja vēstis no dēla, jaudās kaut kas apbrīnas cienīgs un biedējošs reizē. Cilvēka sirdij, šķiet, vajadzēja piekust no nebeidzamā saspīlējuma, vismaz retumis aizmirsties, atrast kādu ventili, bet nekas tamlīdzīgs nenotika.
Vai visa jau nebija gana, lai izpirktu vienu vienīgu izkliegtu īsu teikumu?
Cik netaisnīgi, taču laikam ne, laikam tomēr ne..."