|
|
|
Marts 23., 2009
19:16 - Ieviņa Viļņā
Tātad. Izlaižot spāņu valodas, kuras es, būdama uzcītīga studente nemāku neapmeklēt, satikšanos ar ceļabiedri ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) surikats, un draudzību ar sabiedrisko transportu līdz pat pagriezienam uz Baložiem, jā.. viss sākās ap 13:30 uz ceļa. Uz papīreļa uzskrāpējām 'BAUSKA'. Stāvam un vicinām, stāvam un vicinām. Apnika vicināt. Novācam zīmi no skatuves. Piestāj mašīna. Krievvalodīgs onka. Kur braucot? Uz mājām. Un kur tas būtu? Viļņā. Ideāli! Izrādās, ka onka ir dzimis polis, izstrādājies pa Čehiju, tagad dzīvo Lietuvā un strādā Latvijā. Visa runāšana notiek krievu valodā, kas mūsu izpildījumā.. nav runāšana. :D Pa ceļam paspēju iemantot izsalkumu, dibensāpi un prātojumus par to, kāpēc reizēm ceļš tālumā šķiet kā spoguļa virsma un vai mākoņu sega griežas līdz ar Zemes rotāciju ap savu asi (tur gan nav daudz ko prātot - viņa taču to dara, jo atrodas Zemes atmosfērā, ne tā?). Ak, un aizmugurējie logi bija tonēti, līdz ar to visa pasaule man izskatījās krietni vien depresīvākā nekā patiesībā. Tai skaitā arī Viļņa, kas sākotnēji man šķita kā visdrūmāka vieta uz pasaules: viss ir pelēks, bloku mājas, DAUDZ jo DAUDZ mašīnu, daudz tiltu un līkločainu ceļu. Šķita, ka it viss izstaro piesārņojumu. Izvadā mūs cauri vecpilsētai, pāris vārdos kaut ko pastāsta par pāris ēkām. Es domāju par siermaizi savā somā. Izbirstam ārā no mašīnas, ķeramies pie kartes un jautājuma 'kur pie velna ir ziemeļi?' atrisināšanas. citreiz ņemšu kompasu. jeb arī nē - tās padsmit minūtes, kas parasti tiek pavadītas vicinot karti un lamuvārdus, ir vienas no visskaistākajām visā ceļojumā. šo minūšu, kad mana iekšējā karte kliedz '???', un tā mirkļa, kad top gaisma, dēļ es varētu mūžam maldīties. un kas var būt vēl labāki biedri par topogrāfiskajiem pamuļķīšiem, kurus īpaši nesatrauc šī karšu padarīšana, līdz ar to tas ir pilnīgi un absolūti mans stūris. Ok, beidzu jūsmot. :D Nedaudz palīkumojušas pa vecpilsētu, izlemjam, ka derētu iztriekties cauri visai pilsētai (tik tiešām iztriekties cauri visai pilsētai) līdz kaut kādam supermegahiperveikalam, lai apmeklētu objektu, kas beigās tika atzīts par nederīgu. Toties ceļā uz turieni mēs redzējām visu un vēl vairāk - sākot no vecpilsētas daiļās arhitektūras un jaunā centra stikla kalniem, līdz pat pilnīgi nolaistiem pamestu māju rajoniem. Beidzot izlemjam, ka būtu tā kā laiks zvanīt mūsu hostam. Sarunājam tikties vecpilsētā. Klumburējam atpakaļ uz vecpilsētu. Nonākam jau pie pirmās atklāsmes, ka lietuvieši ir vājprātīgi autobraucēji, un gājēju pārejas ir priekš pašnāvniekiem (jājā, arī pie tām reizēm bija noliktas puķītes un svecītes. vispār tagad saprotu, kāpēc Lietuvā gar ceļmalām ir tik daudz krustu - tur pie vainas ir netikai tīcība, bet arī braukšanas paradumi). Nonākam pie Lielās un Varenās Katedrāles, kas man pavisam noteikti neasociējas ar vārdu 'katedrāle'. Sadraudzējamies ar kaut kādu vietējo skeiterpuiku, kas mums pastāsta par savām bēdām: saplēstajām biksēm un apaviem.. un vecākiem, kas visdrīzāk nebūs sajūsmā par gūtajām trofejām. Pēc laikam piepeldēja mūsu hosts Ignas un viņa māsa Jūlija. Devāmies uz viņa māju, kur bija ieplānota ballīte. Māja iespaidīga, ballīte tāpat. Tā kā mans vārds ir arī lietuviešu vārds, tad bez angliskām ievadrunām mani pat vairākkārt noturēja par lietuvieti. Visi tādi ļoti pozitīvi un ļoti.. high. Gandrīz visiem puišiem vārdi beidzas ar -as. Dažiem arī ar -is un -us. Un vismaz puse no puišiem bija folosofi topošie (tas gan ir izskaidrojams ar to, ka Ignas ir viens no viņiem). Meitenēm es pārlieku neinteresēju, tāpēc nespēšu sniegt detalizētu atskaiti par lietuviešu mergaitėm. :D Ak, un izrādās, ka lietuviešu vārds 'skaistumas' nozīmē 'šķīsts, nevainīgs'. Līdz ar to lietuviešiem mūsu Skaistkalne sanāk gluži kā Jaunavu kalns. Jā, sarunas lielākoties grozījās ap valodu līdzībām un demogrāfiskajām izmaiņām vienā un otrā valstī/galvaspilsētā. Vismaz tie dialogi, kuros es piedalījos. Bet patiesībā ļoti patīkami. Protams, nakts bija salīdzinoši rāma tikai dažu cilvēku izpildījumā, tomēr kopumā balīte bija gana graujoša, lai otrajā stāvā mītošo vecmāmiņu (ko lokālie jaunieši sauc par Grandmother Zombie (man viņa šķita perfectly normal. un kad es teicu, ka mums visas vecmāmiņas ir tādas, tad mans sarunubiedrs šausmās sāka kliegt, ka viņš nesaprotot, kā mēs varam dzīvot ar tādām vecmāmiņām (vakara gaitā viņš gan man arī garāmskrienot vēstīja, ka citplanētieši esot nogalinājuši Baraku Obamu, un ko gan mēs tagad darīsim? (pardon my iekavas :D)))) nokaitinātu līdz punktam, kurā viņa jau bija gatava zvanīt policijai. Viņa to gan neizdarīja.
Un tad ausa negulējis rīts. Pamodāmies un devāmies uz virtuvi. Patīkami - rīta sarunas ar ģimenes tēvu izvērtās ļoti īsas. Man tiešām nepatīk sveši vecāki - vienmēr jūtos tik neērti viņu klātbūtnē. Pēc vairākām stundam bezjēdzīgas tējas dzeršanas un The Cure klausīšanās, devāmies uzart vecpilsētu. Saulainā piektdiena bija pārvērtusies slapjdranķainā sestdienā. Auksti un pretīgi. Nonākam centrā un vazājamies apkārt kā slapjas lupatas. Nopirku džemperi pa vienu litu - kļuva nedaudz siltāk. :D Cīnījos ar īgnuma lēkmēm (visu sajūtu buķeti jau pieminēju vakardienas ierakstā, atļaušos neatkārtot) un mēģināju nenoēst surikats, lai gan brīžiem bija pagrūti. Sazvanījušas uz centru braucošo Ignasu un vienojušās par mājāsdošanos, vēl izskrienam cauri kaut kādam parkam, kur notiek pavasara saulgriežu svinēšana. Visur tiek dedzinātas sveces, cilvēki .. eh, es nezinu kā var tā glīti nosaukt to vicināšanos ar uguni striķītī. :D Ignas teica, ka arī dūdas viņi spēlēšot. Pats Ignas arī spēlē dūdas. Vispār viņš par esot kaut kādā folk punk rok grupā. Katrā ziņā dodamies mājup Ignasa labākā drauga mašīnā. Viņš gandrīz notrieca vienu cilvēku un tad vēl reiz gandrīz notrieca suni, kas bija pie pavadas. Jā, tādi ir lietuviešu šoferi - nervozi pēc dabas, un objektu, kas cenšas šķērsot gājēju pāreju, pamana tikai pāris metrus pirms sadursmes. Un, protams, kā gan bez ātruma, kas visu padara vēl foršāku. Nonākam mājās, pavakariņojam, Ignas ar Jūliju, kas paralēli visam cīnās ar saviem aktiermākslas mājasdarbiem, ģitār-spēlē un dzied 5'nizza dziesmas un ir sašutuši, ka mēs viņus nezinām. Salīdzinoši agri jau izlemjam doties pie miera, jo atpakaļceļš vienmēr ir grūtāks par turpceļu.
Pamostamies un līdz ar ar sevi uzraujam augšā arī Jūliju. Jūlija uzliek The Tiger Lillies (kurus pagaidām vēl guļošais Ignas neparāk ieredz, jo, līdz ar savu herb-īgās dzīves sākšanu, ir iemantojis nepatiku pret jebkuru mūziku, kas nav klasificējama kā ūber šnūber pozitīva) un mēs varkšķam par viņu mūziku un koncertiem. Vispār ciemošanās laikā sajutos tuvāka Jūlijai, kas gan arī ir iekš CS, tomēr oficiāli jau Ignas bija mūsu hosts, bet.. vienīgā mūsu komunikācija bija ikdienišķā sazvanīšanās un "Are you having fun?" "Yes, yes, everything is great!". Aaaaanyway, ļoti ilgi mēģinājām izdibināt, kā mums tikt ārpus Viļņas, lai varētu sākt stopēt. Daija jau ir noskaņojusies uz promdošanos un pamanījusies aizšņorēt savus bezgala augstos zābakus. Kad noskaidrojas, ka autobuss nāks tikai pēc stundas, mēs nopūšamies, bet tomēr izlemjam, ka negribam vairs nīkt šajā neveiklajā piespiedu komunikācijā, kā arī - ja Daija ir saņorējusi zābakus, tad vaļā tos vairs nešņorēs. Garas atvadas un mēs jau maldāmies starp Balsiai privātmājām. Nonākam līdz pieturai. Gaidīt? Protams, ka nē! Ejam. Ejam un ejam. Ejam pa ceļu, kas pat nav īsti piemērots iešanai. Ejam cauri mežam, garām ezeriem. Ai, iesim vien līdz galam, laiks kā nekā atkal ir labs, un pārāk tālu jau tas arī neizskatās. Ejam, ejam, ejam, nopērku atstarotāju (zomg, pirmais manā mūžā! (ok, not really, bet.. sākumskola neskaitās! :D)), ejam, ejam, visināmies ar karti, ejam un ejam. Pēc trīsstundu iešanas beidzot nonākam uz ceļa, kas ved uz Paņevežu. Maļam uz priekšu. Barjera, barjera, barjera. Beidzot kaut kāds iebraucamais ceļš. Pēc laika piestāj lietuviešu pusis, kas - kā jau visi lietuviešu puiši un nepuiši vecumā ap 25 un augstāk - neko nejēdz no nevienas valodas izņemot savu. Klausījās viņš kaut kādu tuci (sapratu, ka man vajadzētu pārlapot kaut kādu "The Complete Idiot's Guide to Tucis" :D). Nesaprotu, kā var kaut ko tādu klausīties pie stūres - vismaz es pēc laika jau paguvu iegrim transā. Bet tad mana smēķējošā un visādi citādi krutā biedrene izlēma nosvilināt mašīnu. Par laimi gan es biju vienīgā, kas to pamanīja, un ar dzēšanas darbiem arī nodarbojos gana nemanāmi, lai arī paliktu vienīgā zinošā. Pat mana ugunīgā dāma par saviem grēkiem uzzināja tikai tad, kad izkāpām no mašīnas nedaudz pirms Paņevežas, un es viņu iepazīstināju ar viņas nozaudētās cigaretes paliekām. :D Pēc mirkļa mēs saprotam, ka mums blakus stāv autobuss ar LV numuru. Nolemjam iet brāļoties. Meklējot šoferi, uzejam nepārspējamu skatu - autobusam nav vējstikla, izsists arī durvju stikls un nolauzts viens no sānu spoguļiem. No salona dzīlēm izpeld arī pats šoferis un pastāsta, ka tas esot radies no pārāk tuvas draudzības starp autobusiem. Drīz atbraukšos vēl viens buss un viņi dosies uz Latviņu - varot mūs paķert līdzi. Super! Otram busam kā izrādās nebija aizmugurējā stikla (NB! Lietuvas ceļu satiksme ir bīstama jūsu veselībai un visam pārējam). Aizveda mūs līdz Ķekavas aplim, jo tālāk mums vairs nebija pa ceļam. Līdz Rīgai 20 km. Jau ir iestājusies krēsla. Stopējam tālāk. Pēc brīža piestāj vieglā mašīna ar četriem puišiem. Es tiešām nezinu, kur bija mūsu prāts. Bet uz ceļa viss notiek tādos ātrumos, ka ne es paspēju apsvērt situāciju, ne atvērt muti un pateikt 'No fucking way I'm going to drive with these perverted bastards!' Jau neilgi pēc iekāpšanas mašīnā mums paziņoja, ka šis brauciens beigsies degpunktā. Četri iereibuši un agresīvi erotiski noskaņoti puiši. Ēēēēēs laikam tomēr neiegriemšu tālākās detaļās, bet tas bija vairāk kā pretīgi. Tas bija visstulbākais punkts, ko pielikt tik veiksmīgam braucienam. Ņēma un visu sabojāja. Bet ko gan es te ņerkstu - vismaz esmu dzīva un neapgānīta! Un tā kā mēs tikām izmestas nedaudz pirms salu tilta, tad mans secinājums ir tāds, ka stopētājam, kas tiek izmests šajā vietā, paveras vienkārši atbaidošs skats uz Rīgu. Tā noteikti nav vieta, ar kuru būtu jāsāk Rīgas apskate. Nonono. Tā vieta bija tikpat simpātiska kā mūsu jaukie, krievu popsu mīlošie puiši.
Nu re, tas tā kā būtu viss. Vēl braucot caurajā autobusā, jau saplānojām braucienus uz Klaipēdu un Kauņu. Pēdējā mašīna gan nedaudz iedragāja visu sapņainību, bet gan jau - asināsim maņu! Slikta pieredze ir vislabākais pakāpiens ceļā uz labu pieredzi.
Garastāvoklis:: ufff.. tas bija gari un ilgi
|
Comments:
*jawdrop* nothing personal, bet pat es nenjemos to visu izlasiit :D seemingly you had fun ^^
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/166964/16011) | | From: | wraa |
|---|
| Date: | 24. Marts 2009 - 00:31 |
|---|
| | | (Link) |
|
tas tiešām nav arī obligāti jālasa. tur nav nekā pārlieku vērtīga. to noteikti varētu pateikt arī īsāk, bet man ir slinkums pašai sevi konspektēt (jo dabiski nāk ārā slimīgi detalizētais variants).
lol at the iekavas :D es skaļi sasmējos.
nu vismaz piedzīvojums ir bijis ;D
Iedomājies, ar trīs piegājieniem pat izlasīju visu! Es esmu varone!
| | From: | wraa |
|---|
| Date: | 26. Marts 2009 - 15:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
Vai Tu uzzināji arī kaut ko jaunu? :D
nju es nezināju, ka ar tevi bija tik traki, ka centies mani noēst. Man likās, ka mēs abas esam vienkārši nogurušas.
| | From: | wraa |
|---|
| Date: | 27. Marts 2009 - 13:05 |
|---|
| | | (Link) |
|
es centos tevi nenoēst. ai, es nezinu.. pēdējā laikā kaut kā ļoti saasināti uztveru pati savas īgnuma lēkmes. zin, ikdienišķās savstarpējās attiecības vairs nav tik spurainas kā videnē - tagad ir pierasts būt zaķītim, kaķītim un visa jaukā iemiesojumam, jo.. vienkārši tādi cilvēki apkārt. un tagad katru reizi, kad es neesmu zaķīš-kaķītis, es jūtos trakoti slikti un nepareizi.
neuztraucies. Mēs visi reizēm neesam zaķīši-kaķīši un tas ir normāli. es, man liekasm neesmu nekāds zaķītis-kaķīts, es esmu aizmidzis 'man vienalga' lācis. (hug) |
|
