Par Panjim es pat negribu neko teikt. Divas stundas karstumā un putekļos bez kādas jēgas. Vienīgais gandarījums ļoti labie birjani lokālā, kolorītā, vietējo iecienītā ēstuvē gluži par kapeikām un veikals Bombey Shop, kur veici pirmo pirkumu šai ceļojumā, ja neskaita šampūnu: kondicionēts gaiss, laipni, bet neuzmācīgi pārdevēji un fiksētas cenas.
Tālāk devāmies uz Old Goa. Ceļš veda gar upi. Tāds plašums un gandrīz vai brīvības sajūta pēc Panjim haosa. Zvejnieku ostiņas ļoti romantiskas, ja piever acis uz atkritumiem un kuģu pussabrukuma stāvokli mēģina pieņemt kā estētisku vērtību (es nesaprotu, kāpēc tomēr taizemietis, atšķirībā no indieša, savu laiviņu uztur smuku? Kāpēc tam indietim viss ir tik ļoti pofig? Viņi visi ko - nirvānu jau sasnieguši?)
Pati Old Goa pārsteidzoša. Iedomājieties nekurienes vidū starp indiešu būdiņām slejamies milzīgas kristiešu baznīcas no 16.gs. Vienà vēl pat notiek dievkalpojumi. Tieši tādā brīdī arī tur nonācām un dievkalpojums notika portugāļu valodā, arī dziedāšana portugāliski. Vispār kristietība Goa laidusi ļoti dziļas saknes, tiesa, pieņemot dažādas lokālad formas. Nav retums mazas kristiešu svētnīciņas ceļu malās, kur piekoptie rituāli izskatās gluži pagāniski. Old Gos Jēzus bazilikā redzēju arī visasiņaināko Kristus skulptūru savā dzīvē.
Bija jau vēla pēcpusdiena un upes tuvums, lielie plašumi (relatīvi, Goa mērogos), pievakares gaismas radīja ļoti patīkamu, bet sirreālu sajūtu - kur palicis viss pārējais, kas šeit bijis konkistadoru laikā?
Pēc Old Goa devāmies uz mums rekomendēto restorānu Poisson Rouge pie Bagas. Tas nu bija kas absolūti izcils. Franču-indiešu virtuve fusion versijā. Izsmalcināti. Un pēkšņi tu sēdi sveču apgaismotā dārzā (elektrība, kā tas šeit raksturīgi, uz brīdi bija pazudusi) un neko nezini pat to otru pasauli tur ārā.
Vispatīkamākais bija cenas: divi džinfīzi, divi sour (viskijs, apelsīnu liķieris, tripple sec, laima sula), pudele laba vietējā baltvīna, divas lieliskas uzkodas, trīs otrie, trīs saldie - un tas viss labāks kā jebkur Rīgā var atrast - par 44 LVL!
Atpakaļceļš uz viesnīcu atgrieza īstenībā. Neesmu vēl neko rakstījusi par šejienes satiksmi, jo par to uzrakstīt vispār nevar. Joslas viņi neievēro, vēl vairāk - bez jebkādas vajadzībad mēdz braukt arī pa pretējo pusi, uguņu vai nu nav vai tiek lietoti tālie, apļos (un vispār) satiksme organizējas pēc principa "kurš kuru", visi satiksmes dalībnieki, sākot ar milzīgiem kraviniekiem bez gaismām un pārpildītiem autobusiem, beidzot ar neskaitāmajiem močiem, kur sievietes, tērptas sari, sēž sāniski un bez kaskām un nez kā bez redzamas piepūles noturas uz sēdekļa visu to manevru laikā un garāmbraucoši transporta līdzekļi tām nenorauj kājas, vārdu sakot, kur es paliku - visi satiksmes dalībnieki uzvedas kā ārprātīgi un pie tam bez apstājas signalizē, un, jā, pasažieru sēdekļos nez kāpēc nav drošības siksnu (sievietes un bērni lai mirst, jo tie jau pārsvarā sēž aizmugurē), un, ja tu kārtējo reizi esi laimīgi ticis mājās, tad solies vairs nebraukt nekur. Bet - rīt Anjuna ir slavenais trešdienu tirgus un tas skaitās must see. Un vēl jau arī kaut kas jānopērk mājiniekiem.
Ā, un, kad iebraucām pa tumsu viesnīcas pagalmā, tur gandrīz pie pašas mājas ganījās mežacūku bars ar vismaz 12 sivēniem. Sīkākas kā Latvijā.