Rimtā svētdienas pēcpusdienā sadomājām ar vīrieti aizbraukt līdz Olimpa kalnam iepirkt ko nu bij' savajadzējies ikdienas dzīvē. Viss arī tā rāmi, silti, saulaini un patīkami arī bija. Turpceļā. Atpakaļceļā, iegriežoties Kuldīgas ielā, mūsu skatam pavērās uz trotuāra gulošs vīrs ar asiņojošu seju. M stāsta, ka asinis nākušas i pa muti, i pa ausi - es tik kārtīgi personāžu neizpētīju. Izsaucām ātros. Kamēr šie brauca, savācās vērotājbariņš apkārt, kāds vēl paziņoja, ka 100 metrus tālāk guļ vēl viens. Aizbraucu līdz tam - nu vismaz redzamu asiņu pazīmju nebija, iespējams tāpat vien, par daudz uz krūts paņēmis, bij nolicies padusēt. Vairāk bažīgu darīja asiņojošais vīrietis, jo no malas izskatījās, ka viņš neelpo. Tomēr, ātrie viņu dabūja pie samaņas un iedabūja mašīnā. Labi, ka tā, jo ja viņš tiešām būtu izrādījies beigts un pagalam, tas diez vai būtu bijis tas labākais, ko piedzīvot tiem trīs bērneļiem, kas tur ļoti ieinteresēti tajā visā noraudzījās un brīdī, kad tika savākts pirmais kritušais, skriešus metās skatīties, kas notiks ar otru. Tā nu, pārliecinājušies, ka ātrie savu darbu padarījuši un mēs savu pilsoņpienākumu ar' izpildījuši, devāmies mājās pārspriežot dažādas teorijas par to, ka vai tik šodien nav Kuldīgas ielas svētki, par ko neesam informēti. Jo skaļa "labākās-mūzikas-izlase" mums te skan jau otro dienu un šādi te pārsvinējušies indivīdi ar netipiski daudz sagadījušies vienai novakarei.