If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Nezinu kādēļ, bet manī jautās draudzīgas jūtas pret šiem diviem radījumiem. Es pat nespēju izskaidrot, kas tie ir un no kurienes šeit radušies, taču viņi šeit bija un es kautkādā veidā jutu, kas viņi ir. Viņi slāja man pa priekšu garām tūristu veikaliem šļūcinot savas spalvām apaugušās ķepas pa nodilušo bruģi. Tad viens no viņiem pagriezās un pasmaidīja. Ne gluži pasmaidīja, bet es sajutu viņa smaidu. Nākamjā šķersielā viņi nogriezās un es nonācu kafejnīcā, kur mani gaidīja mans tēvs.
Nekad netiku redzējis iepriekš savu tēvu sēžam vidusjūras kafejnīcā. Bet te viņš sēdēja – vidusjūras stila kafejnīcā un malkoja ekspresso. Viņš pasmaidīja.
“Zinu, ka viss šeit tev šķiet dīvaini, taču tas viss IR.”
Klusēju un pamāju oficiantam. Pasūtīju glāzi viskija.
“Tēt, ko tu šeit dari?”
“Es šeit esmu. Arī tavas māsas šeit ir. Iona dzīvo tepat šai mājā” viņš norādīja uz daudzstāvu ēku, kas bija iepretim bāram un ar savu arhitektūru šokēja apmeklētājus. Ēka bija spilgti balti krāsota, un mūra dekorācijā bija izmantots kāds abstrakts elements, kas izskatījās itkā kāds ar saviem milzīgajiem asiņainajiem pirkstiem to būtu apgrāpstījis. Man pār muguru pārskrēja kāds miljons skudriņu un es atkal pievērsos tēvam.
“Nezinu, vai tu zini, bet es šeit esmu tikai ceļojumā. Tas saucas Visu Vēlējumu Piepildījuma ceļojums. Neatceros, ka es būtu gribējis, lai mana māsa dzīvo asinīm aptraipītā mājā.”
Tēvs pasmaidīja.
“Zini, dažkārt mēs pat tā īsti neapzināmies, ko mēs paši vēlamies. Tas rada dīvainas realitātes.”
“Šim taču nav nekāda sakara ar realitāti!” es protestēju.
“Vai Tu jūti kā smaržo kafija?”
“Jūtu.”
“Vai tai ir nerealitātes smarža?”
Iedzēru malku un sapratu, ka viss ir pārāk dīvaini. Visa šī pilsēta, viss, kas mani ieskauj. Sāku jau nožēlot, ka izvēlējos šo paketi, kas solīja vēl neko nebijušu.
“Labi, man tagat jāiet.”
“Līdz vēlākam” teica mans tēvs un atvēra NewYork Times.Times.</p>