Ak, šis klusums, kurš mani vajā

Kafejnīcu kņadā, nobružātajās vijolēs, kailajos spoguļos,

apņēmīgajos dunčos, aklo jēru gājienā,

Pārliecības mītiņos, sievietēs ar samta skeletiem

un it īpaši šajā klusuma izbalsinātajā naktī,

kurā es ne reizi vien saviju zobenveidīgi gaisā savus matus gluži kāa

tēlojot mūzu,

lai dziedātu, kliegtu, cīnītos un nomirtu,

saukdams - lai dzīvo Neviena Karogs

šai pasaulē visiem!

 

Un tad es ar paceltu galvu ienāku Kafejnīcā

gluži kā no pātagas cirtiena

pakaļkājās saslējies

zvaigžņu ganāmpulks...

 

(Taču manī vienmēr valda nolādēts klusums, kurš mani vajā...)