šitas man iepatikās - The "earth" without "art" is just "eh".
ir stulbi pamosties no rītiņa kā slimstam, vēl stulbāk ir pamosties vēlreiz, vakarā, jūtoties jau krietni labāk, bet ar nepaveiktu darbu un mazāklaika atlikušu. bet nu, kā zināms, naktis ir ļoti labs laiks, kad mācīties.
un man bija tik traki sapņi, kamēr tējas dziedāja ārā no manis to, kas nu par draņķi gribēja mani apgrūtināt -
vienā mēs bijām alsviķos un dzīvojām tur tai mājā, un man nez kāpēc bija apkalpojošais personāls, kaut kādas kalpone vismaz viena or sth, un izrādījās, ka manam mīļotajam vīrietim ar viņu ir bijusi kaut kāda lielā ļubestība or sth iepriekš, un tad nu viņi tur strīdējās, tā kalpone tur stāvēja ar tādu nosodoši skumju seju un kaut ko skaidrojās, un man bija tik smieklīgi - pēc tam es kkādam citam vīrietim, kad mēs gājām no alsviķiem prom (es nezinu, kāpēc ar kājām un uz kurieni) pa ceļu, kas likās kā ikšķilesceļš, patiesībā, teicu, ka viņam ir laimējies šeit nedzīvojot, jo te ir tik maz vīriešu, ka visi viens ar otru visu laiku guļ pa riņķi.
un tad otrā sapnī atkal bija karš, tas bija traki, es biju kkādā teju mežabrāļu kompānijā or sth, un mums bija jācīnās pret kkādu valsts oficiālo armiju, kurā bija ietverti bērni, kurus nepārtraukti sūtīja triecienuzbrukumā mums, un uz viņiem daudzi nez kāpēc nešāva, un tikmēr tie mazie bērni sašāva mūsu ieročus, un tad es nošāvu vienu, kurš to darīja - mūsu ieroči gan bija diezgan dīvaini, kaut kādi steipleri (es nekad neesmu sapratusi, kā tas ir latviski - skavotājs, skavu pistole? viss skan pārāk, umm, apkampjoši) un tādas šautenes, kur ar divām svirām pašam jāiegrūž bumbiņa, līdz ar to rezultāts - ar to šauteni gan nevienu nevar nošaut, un bumbiņa ir diezgna paliela. betnujā, to puiku es nošāvu ar skavotāju, un viņam sašķīdinājās seja un pa degunu/muti iztrecēja tādā kārtīgā nabassaitesizskatā strūkla ar smadzeņu/asiņu/whatnot žļurgu. tas bija mazliet šokējoši, bet tas bija mans peinākums, un man riebās, ka viņi tik pretīgi viltīgi lien mūsu ierakumos un sašauj mūsu ieročus, tāpēc es turpināju viņus mēģināt apšaudīt ar tām bumbiņām, no 'šautenes' un tad kaut kāpēc bij jāiet ārā no ierakumiem, un kad mēs atgriezāmies, tur bija papildinājies cilvēku skaits, arī mūsu pusē bija bērni baltos krekliņos ar bārdām un gribēja mūs nošaut, bet tad mēs skaidrojām, ka esam no šitās puses. un tad pēc tam man nez kāpēc tika atņemtas manas drēbītes visā tai burzmā un vietā bija jāuzvelk kkāds zaļš džemperis, kas knapi apsedz dibenu, un tāsdā paskatā jādodas uz pilsētu tiem karojošajiem iepirkt ēdienu.
ir stulbi pamosties no rītiņa kā slimstam, vēl stulbāk ir pamosties vēlreiz, vakarā, jūtoties jau krietni labāk, bet ar nepaveiktu darbu un mazāklaika atlikušu. bet nu, kā zināms, naktis ir ļoti labs laiks, kad mācīties.
un man bija tik traki sapņi, kamēr tējas dziedāja ārā no manis to, kas nu par draņķi gribēja mani apgrūtināt -
vienā mēs bijām alsviķos un dzīvojām tur tai mājā, un man nez kāpēc bija apkalpojošais personāls, kaut kādas kalpone vismaz viena or sth, un izrādījās, ka manam mīļotajam vīrietim ar viņu ir bijusi kaut kāda lielā ļubestība or sth iepriekš, un tad nu viņi tur strīdējās, tā kalpone tur stāvēja ar tādu nosodoši skumju seju un kaut ko skaidrojās, un man bija tik smieklīgi - pēc tam es kkādam citam vīrietim, kad mēs gājām no alsviķiem prom (es nezinu, kāpēc ar kājām un uz kurieni) pa ceļu, kas likās kā ikšķilesceļš, patiesībā, teicu, ka viņam ir laimējies šeit nedzīvojot, jo te ir tik maz vīriešu, ka visi viens ar otru visu laiku guļ pa riņķi.
un tad otrā sapnī atkal bija karš, tas bija traki, es biju kkādā teju mežabrāļu kompānijā or sth, un mums bija jācīnās pret kkādu valsts oficiālo armiju, kurā bija ietverti bērni, kurus nepārtraukti sūtīja triecienuzbrukumā mums, un uz viņiem daudzi nez kāpēc nešāva, un tikmēr tie mazie bērni sašāva mūsu ieročus, un tad es nošāvu vienu, kurš to darīja - mūsu ieroči gan bija diezgan dīvaini, kaut kādi steipleri (es nekad neesmu sapratusi, kā tas ir latviski - skavotājs, skavu pistole? viss skan pārāk, umm, apkampjoši) un tādas šautenes, kur ar divām svirām pašam jāiegrūž bumbiņa, līdz ar to rezultāts - ar to šauteni gan nevienu nevar nošaut, un bumbiņa ir diezgna paliela. betnujā, to puiku es nošāvu ar skavotāju, un viņam sašķīdinājās seja un pa degunu/muti iztrecēja tādā kārtīgā nabassaitesizskatā strūkla ar smadzeņu/asiņu/whatnot žļurgu. tas bija mazliet šokējoši, bet tas bija mans peinākums, un man riebās, ka viņi tik pretīgi viltīgi lien mūsu ierakumos un sašauj mūsu ieročus, tāpēc es turpināju viņus mēģināt apšaudīt ar tām bumbiņām, no 'šautenes' un tad kaut kāpēc bij jāiet ārā no ierakumiem, un kad mēs atgriezāmies, tur bija papildinājies cilvēku skaits, arī mūsu pusē bija bērni baltos krekliņos ar bārdām un gribēja mūs nošaut, bet tad mēs skaidrojām, ka esam no šitās puses. un tad pēc tam man nez kāpēc tika atņemtas manas drēbītes visā tai burzmā un vietā bija jāuzvelk kkāds zaļš džemperis, kas knapi apsedz dibenu, un tāsdā paskatā jādodas uz pilsētu tiem karojošajiem iepirkt ēdienu.
nošķaudīties