Asiize

11:53 am: cik neērti tā iemīlēties.
Garsons, kurš ved ēst kūkas. Un viņa arī izskatījās uzcirtusies. Rotaļas ar intelektu. Tavs prāts lai notiek. Skaistās (?) skumjas. Un ilgas/draugi/nekas/cik muļķīgi. Un tomēr - tā ļoti, ļoti, smadzenēs kāds visu laiku tarkšķ. Fantastiska mazvērtība. Neuzrakstīt. Bakstīt. Bakstīties. Tik vien kā paļauties, ka notiks viss, kā jānotiek. Un saullēkts - saulriets randomā ies uz priekšu. Un neiestrēgs. Un kamēr pietiks romantikas un puņķu, tikmēr viss rullz. Ļoti trūkst pašapziņas. Nekad nav pieticis. Bet ideaļņikam jāprot tikai samulsināt, tikai sasmīdināt, noth more. Un tāds ieķēries cilvēks kā es nemaz nedrīkstētu rakstīt. Dūjas vien prātā. Un daudz maz high. Vienatni baudot un sapņojot. Mazliet par daudz. Jaunās emocijas mani fascinē tāpēc, ka neiekrīt zināmajos rāmīšos. Viss pārējais pēdējā laikā ir tāds milzu deja-vu - cilvēki, notikumi, pārdzīvojumi. Beidzot ir premierefois-vu. Patīk. Vienīgais, kas atkārtojas - vēlme iet izaugšanas kursos (intensīvajos) - lai pieredze un bārda, kurā domīgi iegremdēt pirkstus, viltīgi pasmaidot un sakot "hmm".
Show me the day when the world wasn`t new.
Un tik dīvaini, kātojot mājās no "Šķeļot viļņus" un glabājot pēdējos kadrus kā ikonas savā operatīvajā atmiņā, izdzirdēt, ka Vecā Ģertrūde vienpadsmitos vakarā zvana. Un brīvībene pieklust.