Ata Atmiņu Arhīvs - 18. februāris

Gah, šorīt Axa mani sabaroja ar graudu pārslām, pienu un augļiem. Jūtos piebāzts. Tad vēl darbā saēdos oriģinālo Holandes marcipānu. Prieks, ka šajā pārticības zemē nav iespējams nomirt badā. Pat nezinu ko darīt ar tiem rīsiem un sojas mērci. Uztaisīju tik daudz, ka pietiks bezmaz nedēļai.

SAFā mani sagaidīja ikgadējā darba drošības instruktāža, kuru vadīja tāda ne īpaši profesionāla sievietīte. Nekompetences iespaidu radīja ne tik daudz sliktās valodas zināšanas, lai arī tās ik pa laikam dzemdēja valodas pērles kā “kristāli acīs” un “cilvēku apvalki”, bet tieši viņas traļi-vaļi pofigistiskā attieksme un burbuļojošā izkaisītība. Vislabāk atmiņā palika šāds lieliski pārdomāts piemērs: “un ja traumas rezultātā darbinieks ir zaudējis kādu savu daļu, locekli, un vairs nav spējīgs strādāt ar datoru, tad viņš būs jāpārkvalificē, teiksim, darbam ar gaļmašīnu.”

Jo vairāk iedziļinājos šajā teikumā, jo vairāk jautājumi man radās. Tas pat varētu būt labs scenārijs nākošajai Inxa filmai.