Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Man liekas,ka man ir pienācis pēdējais laiks,kad svētdienas ir jāpavada kādā citā izteiksmes formā. Kā tikai vien gulšņājot skatoties seriālus un filmas. Lai gan varbūt tas ir labi. Bet ja tā patinu savu prātu un filmu, kas viņā grozās, kā reiz man reiz ļoti sen teica, ka es tā palaižu garām savu dzīvi izdzīvot galveno varoņu attiecības, citiem vārdiem skot skatos no malas tā vietā, lai pats to izdzīvotu. Nekad neesmu ticis pāri šim teikumam, jo nezinu vai tas tā īsti ir vai nē.

No vienas puses jau laikam ir taisnība, kurš tad no mums nevēlas būt galvenā varoņa lomā izdzīvot visu, ko vien var un in the end gets a girl. Tas gan laikam ne vienmēr. Dažreiz viņš gets a bullet. Bet tomēr, nekad nesaprotu, vai es to skatos tāpēc, ka man tā ir laba izklaide, vai tomēr kompensēju kaut kādu dzīves asumu. Laikam jātiek pie tā psihaloga reiz dzīvē.

Otra puse protams es īsti nezinu, vai es vēlos būt ģenilās sociāli neveils fiziķis, uzvalkus nēsājošs, sievietes nevērtējošs Stinsona kungs. Vai tomēr mūziķis/alkoholiķis ar māju malibu kā Čārlijs ikš to divi un puspabeigts vīrietis. Lai gan atdzīšu par pēdējo bija posms, kad labprāt gribētu būt bijis. Laikam kaut kā nepareizi izvēlos savus dzīves elkus.