| |
[Apr. 18th, 2017|05:55 pm] |
|
Man skauž tie, kas uzdrošinās būt īsti mākslinieki un radīt, un nedomā, ka viņiem būtu jāstrādā “īsts darbs”, lai nopelnītu. Es salīdzinos. Bet nelīdzinos. Mans prāts un esamība ir kā ar smalku tīklu savienotas stikla pērlītes, izbirušas pa visu pasauli. Pasūtījums, Projekts, Darbs un Klients tās savāc kaut cik vienkopus, ievelkot resnu gravu manā realitātē. Bez tā manas pērlītes ripo un plūst kā pašām tīk, un tas viss šķiet gan mazpiesaistīti citu realitātēm, gan piesaistīti visu realitātēm, bet gravu neveido, citu pērlītes nekrāj un masā nebīda. Tikai viegli pieskaras, piešķiļ, pārkopējas, ierosina. Tik viegli, ka nepaliek atmiņā kā saistītas ar manu brīnišķo personību. |
|
|
