| Nov. 1st, 2014 06:03 pm paliekot vienatnē, redzu, kā mans trakums, kā mana melanholija, kā mana maigi sinemātiskā (un tas nekas, ka tas nav īsts vārds) daba laužas uz āru.
kā es klaiņoju pa ielām, saraujoties un reaģējot uz visu. un nespējot neko paturēt atmiņā, it kā stāsti zaudētu vērtību, ja taptu par stāstiem.
gribēju pasūtīt vīnu un nedzert, tikai skalināt glāzē, bet kaut kas notika ar manu abstinenci, notika portvīna toniks, kaut kur ieviļņojās okeāns, laimīgā dīkdienība.
es izlikšos, ka ir vasara, saku oficiantam. viņš pat nepasmaida,
ja nebūtu rudeņu, es nenovecotu vispār.
penija leina beigās nokļuva marokā. savu likteni neuzrakstīt. varbūt jāizspēlē sveši un izdomāti. Leave a comment    |
